Emīls Birka Valmiera FC komandai pievienojās īsi pirms jaunās Optibet Virslīgas sezonas sākuma. Mūsu kreklā viņš aizvadīja savu 100 spēli Virslīgā. Emīla futbola stāsts – no Limbažiem līdz Valmierai.
Atceries savu pirmo spēli Virslīgā?
Tā bija pret Riga FC Skonto stadionā 2017. gada sezonā, mani izlaida uz kādām piecām minūtēm spēles beigās, bet, tāpat, šis brīdis bija ilgi gaidīts. Biju ļoti priecīgs. Sezonā tā bija kāda 20. spēle, pirms tam daudz laika sezonas gaitā biju pavadījis uz rezervistu soliņa.
Izgāju nelielā satraukumā, ļoti daudz darbību nepaspēju veikt. Atceros, šķiet, paspēju iecentrēt arī Gatim Kalniņam, kurš tolaik līdzās Kirilam Ševeļovam Mettā ļoti mums jaunajiem palīdzēja ienākt lielajā komandā. Pati šī spēle gan noslēdzās ar rezultātu 0:4 …
Jauns ceļš bija vaļā, sajuti, ka vari?
Nākošajās spēlēs jau man uzticēja vairāk spēles minūtes, sezonas beigās spēlē pret Liepāju jau mani iekļāva pamatsastāvā – atceros šo spēli, aizvadīju to diezgan labi, pat Tamazs Pertija pēcspēles intervijā brīnījās par mani, nezināja, kas tas par spēlētāju. Diemžēl, arī šajā spēlē zaudējām (0:1); man pa savu malu nācās spēlēt pret Seidina Keitā. Bija man iespēja iesist arī pirmos vārtus – izgāju viens pret vienu, nevarēju izlemt vai piespēlēt vai sist – beigās izlēmu sist un uzsitu virsū vārtsargam.
Nāc no Limbažiem. Kam esi pateicību parādā, ka esi nonācis tik tālu – šobrīd līdz 100 spēlēm Virslīgā un izsaukumam uz Latvijas valstsvienību?
Man noteikti ir vispirms jāpasakās trenerim Valdim Matīsam. Viņš manā izaugsmē ir ieguldījis ļoti lielu darbu. Galvenokārt tas ko viņš ir devis ir palīdzējis man kļūt psiholoģiski gatavākam. Pie viņa mums ļoti daudz bija ārpus laukuma aktivitātes, stāsti no futbola dzīves, piemēri, tas viss veidoja mūs par spēcīgām personībām. Viņš sagatavoja mūs konkurencei. Iespējams, tieši tāpēc ir tik liels pienesums Latvijas futbolam no tik mazas pilsētas. Atceros, kad trenējoties Limbažos bieži mums sanāca to darīt kopā ar vecākiem puišiem, piemēram, to pašu Mārci Ošu, jo nebija tik daudz spēlētāju vienā vecuma grupā.
Kā spēri nākošo soli pārejot no Limbažiem uz Rīgu?
Tas notika diezgan strauji, pateicoties Mettas un Limbažu apvienošanās projektam. Sākām 13 gadu vecumā spēlēt kopā. Tad Metta izveidoja futbola klasi. Jau tuvojoties septembrim, kaut kad augusta pēdējos datumos, kā tagad atceros, vecākiem teicu, ka vēlos iet mācīties uz Rīgu. Viņi šādu ideju atbalstīja. Tieši tobrīd šādu ceļu bija izvēlējies mans komandas biedrs Elvijs Indenbergs. Šeit ieslēdzās manī ieaudzinātais konkurences gars, saredzēju to, kaut kādā ziņā nevēlējos padoties, gribēju sekot viņam līdzi uz Rīgu. Zināju arī, ka tur būs lielākas izaugsmes iespējas. Ātri noreaģējām, pieteicāmies skolā, ar krustmātes palīdzību atradām dzīvesvietu Ādažos. Tā pagāja mani pirmie divi gadi no Ādažiem braukājot uz futbola klasi Rīgā katru dienu. Agri cēlos – 6:30 jau biju autobusā, pirmais treniņš 8:00, pēc pusotras stundas turpināju skolā, pēc tās 17:30 vakara treniņš un mājās tiku 20:00. Tāds bija mans ikdienas grafiks. Mājasdarbus pildīju brīvajā laikā starp skolu un vakara treniņu. Tēvs bija uzlicis man latiņu – astoņas balles vidējā atzīme, to es arī izpildīju. Savā klasē biju viens no labākajiem šajā ziņā. Arī Mettā bija uzstādījums, ka vidējai atzīmei jābūt ne zemākai par septiņām ballēm.
Ja godīgi es vairs neatceros kādi bija mani mērķi tajā vecumā, es tiešām tajā brīdī cīnījos ar mazajām konkurencēm starp savējiem Mettā, gan izlasēs sākot no Rīgas līdz Latvijas U-17. Soli pa solim notika cīņa gan ar sevi, gan ar konkurentiem par vietu sastāvā.
Futbola ziņā kreisā aizsarga pozīcija ir bijusi tavējā no paša sākuma?
Jā, ar šo pozīciju esmu kopā jau kopš bērnības. Kaut kādā posmā esmu likts arī kā malējais uzbrucējs. Kreisās kājas priekšrocības ir mans pluss.
Kuri no treneriem Mettā ir devuši vislielāko ieguldījumu tavā izaugsmē?
Šeit liels paldies būtu jāsaka Jānim Gobam, kurš bija mans treneris pirmajos gados. Tāpat arī visiem pārējiem futbola klases treneriem – Andrejam Gluščukam, Viktoram Mazuram, Andrejam Karpovam, Jānim Skabārdim, arī, protams, Andrim Rihertam un Ģirtam Mihelsonam.
Augi, augi līdz izaugi līdz Virslīgai.
Nu jā, bet nebija tas galvenais mērķis. Vienkārši tas notika dabiski, ejot tos mazos soļus. Atceros, kad daudzus izsauca uz dublieriem, bet mani nē – tā arī man bija kā papildus motivācija, jo biju vienīgais izslēgtais. Kad tomēr tur tiku, beigās biju arī pirmais, kurš no turienes tika Virslīgā. Varbūt arī mana pozīcija laukumā palīdzēja, nebija īsti konkurentu uz to.
- gada beigās debija Virslīgā, jau nākamajā gadā vēl regulārāka spēlēšana.
Jā, biežāk devos laukumā, sanāca regulāri pa puslaikam nospēlēt. Bet tā sezona arī vēl tāda pa pusei. Konkurēju ar Usmanu Abasu šajā pozīcijā. Var teikt, ka līdz ar 2019. gadu jau regulārāk tiku iekļauts sākumsastāvā.
Vari izcelt kādu no savām spilgtākajām spēlēm Virslīgā?
Droši vien, ka tās būs no tām, kurās esmu guvis vārtus, kā piemēram mani pirmie pret Tukumu, pie tam tie man padevās visai iespaidīgi [2020.07.03. ar labo kāju no 23 metriem vārtu tuvējā devītniekā]. Arī pēdējo minūšu vārti pret Jelgavu [2020.08.03. atkal devītniekā, šoreiz tālajā un ar “darba” kreiso kāju], kas palīdzēja mums panākt neizšķirtu. Nāk atmiņā arī pagājušā gada Mettas trīs pēc kārtas neizšķirti, atceros to kā ļoti patīkamu periodu.
Esi izgājis arī visus pakāpienus izlašu piramīdā.
Jā. Jau sākot ar Vidzemes izlasi, tad Rīgas izlase, tad Latvijas U-17, U-19, U-21. Uzvilkt izlases kreklu, protams, ir liels gods, ar lepnumu aizstāvu savas valsts krāsas. Man allaž bijusi motivācija tiekties uz izlasi, šobrīd tā ir pirmā spēle Latvijas nacionālajā izlasē – tas ir mans mērķis uz ko eju. Pirmais izsaukums jau ir piedzīvots. Atliek tikai strādāt un regulāri spēlēt, un ceru, ka tad sekos arī nākamais izsaukums un iespēja arī debitēt.
Šogad jācenšas pārspēt manu iepriekšējo sezonu statistikas rādītājus. Katras jaunās sezonas sākumā uzstādu sev individuālos mērķus gan dzīves, gan saistītus ar futbolu. Gada beigās pārskatu vai izdevies tos sasniegt.
Kā nonāci Valmierā?
Stapsezonā biju pievienojies RFS komandai tās treniņnometnē Turcijā. Paralēli parādījās arī piedāvājums no Valmieras, izvērtējot visus plusus un mīnusus izlēmu par labu Valmierai. Atceros spēles pret Valmieru, tās man vienmēr asociējas ar punktu atņemšanu pretiniekiem, daudz neizšķirtu. Valmiera man nav sveša, bērnībā bieži šeit esmu braucis.
Ko vari teikt par savu jauno komandu?
Šeit viss ir labi organizēts. Klubā augstā līmenī ir fizioterapija, strādā kvalificēti speciālisti – Mareks Osovskis un Kaspars Breģis. Arī izvēlētā spēles taktika un spēlētāju izvietojums laukumā man ir ļoti parocīgs. Es varu spēlēt augstu, skriet zonā, piedalīties uzbrukumos, darīt tieši to, kas man arī vislabāk pašam sanāk. Esmu gan diezgan skeptisks par savu iespēto sezonas ievadā, viss notika diezgan strauji – tikai nedēļu biju kopā ar komandu pirms pirmās spēles. Ar katru nākamo spēli uzlabojās mūsu komunikācija laukumā, ir noticis progress, uzskatu, ka jau pēdējās spēles esmu aizvadījis jau labā līmenī. Arī pārliecība līdz ar to aug. Esmu jau labi iejuties jaunajā komandā un Valmierā. Sākumā bija šaubas kā būs dzīvot pēc Rīgas šeit Valmierā, bet jau pirmajā nedēļā tās zuda. Esmu šeit ļoti apmierināts. Viss ir viegli sasniedzams, nekas lieki nenogurdina.
