Traumas ir daļa no sporta dzīves, diemžēl, bet reti kuram izdodas no tām izvairīties. Tās var būt lielākas, mazākas, tomēr ietekmē ikvienu, kurš cenšas sevi pierādīt, veicot fizisku darbu. Arī mūsu KRISTERS AĻEKSEIČIKS šobrīd piedzīvo izaicinošu posmu, kurā nākas rehabilitēt divreiz gūtu pleznas kaula stresa lūzumu. Kāda ir futbolista ikdiena brīdī, kad nav iespējams aktīvi nodarboties ar šo sporta veidu? Par to jautājām viņam pašam.
Kristers Aļekseičiks Valmiera FC komandai pievienojās 2021. gada vasarā. Kuldīdznieks savas futbola prasmes slīpējis FK Ventspils akadēmijā. 23 gadus vecais spēlētājs savā karjerā spējis nodemonstrēt varēšanu vairākās pozīcijās, audzis par uzbrucēju, bet šobrīd pierādījis sevi kā universālu spēlētāju, kurš spēj darboties gan pussarga, gan aizsarga pozīcijās. 2022. gada sezonu uz īres tiesību pamata aizvadījis FK Tukums 2000/Telms komandā, bet mūsu klubā atgriezās pēc sezonas beigām. Kristeram šis gads nav bijis veiksmīgs, jo sezona beidzās tai vēl nesākoties.
Kā iedzīvojies savainojumā?
Pirmo reizi savainojos treniņā. Diezgan smags rīta treniņš, bet nekas neliecināja par to, ka varētu satraumēties. Fiziski jutos labi, nejutu nekādu diskomfortu, bet tad pēdējā vingrinājumā darbojoties ar medicīnas bumbu, strauji veicot virziena maiņu, izdzirdēju skaņu pēdā. Vingrinājumu gan veicu līdz galam, taču sapratu, ka kaut kas nav labi. Pēc nepilnas minūtes ļoti sāka sāpēt kāja, tik ļoti sāpēja, ka nevarēju to nolikt pie zemes. Gadījās tā, ka tas bija ļoti smags, emocionāls brīdis, jo satraumējos vienu dienu pirms došanās uz komandas treniņnometni Turcijā.
Kā noritēja tavs sākotnējais atlabšanas process?
Sākotnēji daudz laiku pavadīju mājās, guļot dīvānā. Spēlēju videospēles un skatījos seriālus. Neko nedrīkstēju darīt, jo tika uzlikts ģipsis. Pagāja mēnesis, man to noņēma un drīkstēju sākt staigāt, nedaudz vēlāk arī ļāva doties uz peldēšanas nodarbībām. Jāsaka, ka peldēšana ir viens no labākajiem rehabilitācijas posmiem, tas ļāva trenēt izturību, pielietot visas muskuļu grupas, neliekot slodzi uz traumētās pēdas. Vēlāk jau sāku mīt ar riteni, lēnā tempā nodarboties ar skriešanu un veikt vingrinājumus uz paklāja. Pēc šī procesa beigām varēju jau sākt likt slodzi uz traumētās kājas. Tālāk sekoja zaļā gaisma no komandas fizioterapeita, ka drīkstu veikt pēdējo rehabilitācijas fāzi – darbu ar komandas fiziskās sagatavotības treneri Ivo Lakuču. Divas nedēļas, kurās tev ir jādara viss, lai sagatavotos futbolam. Pēc tam jau seko darbs kopā ar komandu.
Biji gatavs atgriezties laukumā, taču prieki bija īsi – vēlreiz guvi šo pašu traumu, kā tas notika?
Diemžēl, mans trīs mēnešu smagais darbs aizgāja pa ‘’pieskari’’. Jutos labi, biju fiziski gatavs un arī treniņos to pierādīju. Tiku spēles pieteikumā mačam pret Super Nova komandu, jutos pārlaimīgs, domāju, ka nu beidzot varēšu spēlēt. Bija arī iespēja doties laukumā, taču pēkšņa sarkanā kartīte lika mainīt trenera lēmumu, komanda pārkārtojās un mana iespēja bija zudusi. Samierinājos, ticēju, ka nākamajā spēlē noteikti došos laukumā, bet nekā. Uzreiz sekoja treniņš, kurā pēc lēciena piezemējos uz kājas un bija skaidrs – atkal lūzums. Uzreiz komandas medpersonālam teicu, ka jātaisa operācija, kas netika veikta pirmajā reizē. Emociju nebija vispār, sapratu, ka nav lieki jātērē laiks un enerģija tam, ko nevaru ietekmēt. Bija jāsāk domāt par to, lai pēc iespējas ātrāk varu uzsākt šo rehabilitācijas procesu un pilnvērtīgi atgriezties laukumā.
Kā mainījies atlabšanas process otrajā reizē?
Pamainīju dažas lietas. Pēc operācijas pa taisno devos uz laukiem pie savas omes, tā man ir svēta vieta. Tur pavadīju laiku pie dabas, lasot grāmatas, meditējot un ēdot veselīgu ēdienu. Trīs dienas pēc operācijas arī sāku vingrot uz paklāja. Laukos uzturējos līdz brīdim, kad tika noņemts ģipsis, tad atgriezos Valmierā un sāku darīt tās pašas lietas, kuras darīju pirmajā reizē.
Mentāli tas noteikti ir grūts posms, kā tiki galā ar šo aspektu?
Man ļoti svarīga ir mana rutīna, katru rītu pieceļos, saklāju gultu, sakopju ķermeni, izdzeru glāzi silta citronūdens, uztaisu tēju, pameditēju, veicu pierakstus savā kladē un palasu kādu pilnveidojošu grāmatu. Tad seko brokastis, pēc kurām sakrāmēju somu un dodos uz treniņu. Atgriežoties mājās, izmazgāju formu, lai tā būtu svaiga nākamajai dienai, tad atkal ķeros pie pierakstiem un lasīšanas. Pirms miega man paliek kādas trīs stundas, kurās dodu vaļu hobijiem – relaksējos, uzspēlēju Playstation, paskatos TV. Mans režīms ir izkārtots tā, lai paspēju atpūsties gan fiziski, gan mentāli. Protams sazvanos arī ar ģimeni, kas man noteikti palīdz, viņu atbalsts vienmēr motivē. Spēlējot videospēles sarunājos ar draugiem, noskatos kādu futbola spēli. Dzīvoju no dienas uz dienu, tas ir primārais, lai atkoptos un sagatavotos turpmākajam.
Cik tuvu esi tam, lai atkal varētu darboties kopā ar komandu? Noteikti no malas ir grūti vērot to, kā visi cīnās, bet tu to vēl nedrīksti.
Jā, no malas ir grūti skaitīties. It sevišķi spēles, lielās spēles, kā piemēram Eirokausi – sēžot tribīnēs kājas trīcēja no tā, cik ļoti grībējās būt laukumā, palīdzēt komandai. Arī tagad, kad sāku trenēties individuāli, ar vienu aci skatos, kā puiši trenējas un pie sevis domāju par to, cik ļoti gribas ātrāk atgriezties, būt kopā ar komandu.
Es kļuvis aktīvs arī sociālo tīklu vidē, tavi sekotāji varēja vērot tavu 75 dienu izaicinājumu, kā nolēmi ko tādu uzsākt?
Vispār, biju paņēmis trīs gadu pauzi no sociālajiem tīkliem, tas lika novērsties no tā visa, kas notiek pasaulē, taču nolēmu, ka šis ir īstais brīdis atgriezties, parādīt sevi. Tā arī nolēmu, ka rehabilitācijas laikā varu sevi izaicināt, katru dienu veikt divus treniņus, no kuriem vienam obligāti bija jābūt svaigā gaisā. Tāpat arī dienā patērēju četrus litrus ūdens, izlasīju vismaz 10 lappuses grāmatā. Šādu režīmu centos noturēt 75 dienas pēc kārtas. Šim lēmumam bija arī mērķis, gribēju just to, ka šajā gadā būšu paveicis ko nozīmīgu, būšu guvis gandarījumu, kaut arī spēlēt futbolu šogad man nav izdevies. Svarīgi bija arī parādīt cilvēkiem, kā norit rehabilitācijas process, cerot, ka tas kādu var iedvesmot strādāt pie tā, lai viņš kļūtu par savu labāko versiju. Tas viss nebija viegli, taču labāk iepazinu savu ķermeni, uzzināju uz ko, tas ir spējīgs. Izaicinājums ir beidzies, bet es joprojām turpinu sevi attīstīt.
Kas ir bijis grūtākais rehabilitācijas procesā?
Lielākais izaicinājums bija spēt samierināties ar to, ka ilgu laiku nespēlēsi. Apzinājos, ka tas būs ilgs laiks, treniņi būs smagi, bet šķēršļi, lai atgrieztos ir jāpārvar. Zinu, ka varēšu būt lepns ar sevi, ka būšu pārvarējis tādu dzīves posmu. Noteikti būšu stiprāks kā iepriekš. Vēl nezinu, kad varēšu atgriezties laukumā, tagad sekos treniņi ar fiziskās sagatavotības treneri, kas varētu ilgt vienu vai divas nedēļas, tad atsākšu trenēties ar komandu. Pēc tam? Pēc tam viss būs manās rokās, lai pierādītu treneriem, ka esmu gatavs spēlēt.
