Šajā starpsezonā Valmiera FC rindas pastiprināja Karloss Olsess, 22 gadus jauns vārtsargs no Venecuēlas. Viņa ierašanās un iepazīšanās ar komandu notika treniņnometnē Turcijā, bet kopš tā brīža Karloss ir viens no vokālākajiem un atvērtākajiem komandas spēlētajiem. Īsā laikā spēlētājs paguvis iemīlēt Valmieru, Rīgu un uzskata, ka Latvija ir ļoti skaista zeme. Kā viņš nokļuva futbolā? Kādi ir viņa karjeras mērķi un kā viņam izdevies adaptēties Eiropā? Par to stāsta viņš pats.
Kā nokļuvi Valmierā?
Mans aģents piezvanīja un teica, ka ir iespēja pievienoties Latvijas čempioniem – Valmierai.
Kāpēc futbols?
Tas lielā mērā ir saistīts ar mana tēva ietekmi. Pati spēle Venecuēlā ir ļoti augusi. Kādreiz galvenais sporta veids bija beisbols, bet tagad es domāju, ka futbols ir kļuvis populārāks. Mans tētis ir argentīnietis, un viņiem ir liela aizraušanās ar futbolu. Kopš bērnības viņš ir bijis futbola fans. Tāpēc man bija tāda ietekme mājās, un tas bija daudz saistīts ar to. Kopš bērnības man vienmēr ir paticis spēlēt futbolu. Es sāku, kad man bija trīs vai četri gadi. Sāku spēlēt kā vārtsargs, kad man bija septiņi gadi. Atceros savu dzimtās pilsētas skolu – ļoti priecīgi laiki, kad spēlēju ar draugiem. Es joprojām atceros savu pirmo vārtsargu treneri, viņu sauca Bruno, viņš bija itālis. Tās ir pirmās atmiņas, kas man nāk prātā. Mans brāļadēls, kurš bija vecāks par mani, arī bija vārtsargs – atceros, kā es un mans brālis vienmēr spēlējām ar viņu, un tas arī mani iedvesmoja kļūt par vārtsargu.
Uz kuriem vārtsargiem tu skaties un pēc kā modelē savu spēli?
Domāju, ka lielajās līgās ir daudz vārtsargu, kurus apbrīnoju. Visilgāk man ir patikuši Manuels Noiers un Džanluidži Bufons. Tagad man ļoti patīk Tibo Kurtuā un Elisons Bekers, manuprāt, tie ir daži gudri spēlētāji, kuri vārtos spēlē izcili un prot ieņemt labu pozīciju.
Kad ieradies Valmierā, kādas bija tavas pirmās domas un iespaidi par pilsētu?
Tā ir pilsēta, kas atšķiras no tās, pie kuras biju pieradis, jo esmu no Venecuēlas galvaspilsētas Karakasas. Tā ir liela pilsēta ar lielu kustību, bet šeit viss ir klusāks, šeit ir vairāk dabas, ļoti skaista vieta. Es jūtos ļoti ērti. Pāris reizes esmu bijis Rīgā ar savu draudzeni, kad viņa uz pāris nedēļām ciemojās. Viņa šeit ieradās aprīlī, un mēs devāmies ciemos uz Latvijas galvaspilsētu. Tā ir ļoti skaista, ļoti pilnīga pilsēta ar visu arhitektūru, parkiem un vecpilsētu, viss vienkopus, to mūsdienās redzēt var reti. Melngalvju nams ir īpaša vieta. Valmierā esmu redzējis parkus, dabu, pati valsts ir ļoti jauka. Pirms ierašanās šeit neko daudz par Latviju nezināju. Par šo kultūru daudz nerunājam, ASV ir mums blakus, un mēs zinām, kas ir Itālija, Anglija un Spānija, šīs kultūras mums ir tuvākas nekā Baltijas valstis. Man praktiski nebija zināšanu, tāpēc ir interesanti uzzināt jaunas lietas. Tas arī palīdz man kā cilvēkam piedzīvot kaut ko citu, un tas ļauj man augt.
Kas tevi pārsteidza visvairāk?
Tas būs smieklīgi, bet pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka, šķērsojot ielu, katra automašīna apstājas un ļauj paiet garām. Tas ir kaut kas, pie kā es neesmu pieradis, man tas ir liels pārsteigums. Pirms ierašanās šeit negribēju likt nekādas cerības, tāpēc ir bijuši daudz pozitīvu pārsteigumu. Varu tikai atkārtot sevi, tā ir ļoti skaista zeme, Rīga ir viena no apbrīnojamākajām vietām, kur esmu bijis. Valmiera sniedz miera sajūtu.
Pievienojies komandai Turcijā, kādi bija tavi sākotnējie iespaidi?
Ierodoties, pamanīju, ka cilvēku vārdi ir ļoti atšķirīgi, un man bija grūti iemācīties kā katru sauc, taču pārsvarā visi mani komandas biedri, personāls, vārtsargu treneris Sergejs ir padarījuši manu adaptāciju vieglāku. Viņi lika man uzreiz justies kā grupas dalībniekam, komandas biedram. Tas man bija ļoti svarīgi. Ir daži komandas biedri, kurus esmu iepazinis daudz labāk un ar kuriem runāju vairāk, bet visi man kaut kādā ziņā ir palīdzējuši.
Kādas ir lielākās futbola atšķirības starp Latviju un Venecuēlu?
Tiem ir jābūt stadioniem. Piemēram, manā valstī ir lieli stadioni, un komandām vai nu ir savs stadions, vai arī viņi tos dala. Viņi visi spēlē lielajās arēnās, dažiem ir vairāk skatītāju, dažiem nē, tas atšķiras. Komandas ziņā šeit ir ļoti laba struktūra – augstākās klases sporta zāle, mūsu mājas stadions ir skaists. Jāņa Daliņa stadions ir ļoti jauns, tas sniedz daudz dažādu funkcionālu iespēju. Pieeja spēlēm daudz atšķiras no Dienvidamerikas. Tur cilvēki ir atvērtāki, šeit cilvēki ir vairāk intraverti un vairāk koncentrējas uz sevi. Mājās viss skaļāk, ģērbtuvē liels troksnis. Barojamies no emocijām un enerģiju, domāju, ka tā ir viena no lielākajām atšķirībām.
Esi ļoti runīgs, palīdit treneriem ar tulkošanu un daudz runā laukumā – vai tas tev nāk dabiski?
Kopš bērnības man vienmēr ir mācīts, ka vārtsargiem ir ļoti labs redzējums laukumā, tāpēc īpaši aizsardzībā varu palīdzēt saviem komandas biedriem saskatīt lietas, ko viņi nespēj. Es esmu pēdējais spēlētajs aizsardzībā, tāpēc es redzu visu. Man vienmēr mācīja par komunikācijas nozīmi, manuprāt, arī tas nāk dabiski. Tas ir bijis kaut kas tāds, ko esmu attīstījis gadu gaitā. Man vienmēr ir paticis runāt gan laukumā, gan ārpus tā. Attiecību veidošana ar komandas biedriem vienmēr ir svarīga.
Tuvākais cilvēks klubā tev laikam ir vārtsargu treneris Sergejs – kā ir ar viņu strādāt?
Valodas barjera nav problēma, ja ir kaut kas, ko es nesaprotu, citi vārtsargi man palīdz. Katram trenerim ir atšķirīga pieeja un stils, un es domāju, ka Sergejs ir ļoti konkrēts detaļās, viņš dzīvo spēlē un viņam patīk pamanīt visas mazās lietas. Viņš koncentrējas, un viņa pieeja balstās uz tehniku, taktiku. Viņš vienmēr ir gatavs pielāgoties situācijām, un tā ir viena no viņa galvenajām iezīmēm.
Vai redzi sevi kā līderi starp vārtsargiem un pārējiem spēlētajiem?
Es domāju, ka esmu pozīcijā, kad daudz jārunā un jāsazinās ar komandu. Savā ziņā es domāju, ka, pildot manu lomu, ir jābūt sava veida līderim, lai palīdzētu komandai. Savas karjeras laikā esmu iemācījies, ka ar savu pieredzi varu sniegt komandas darbā lietas, kuras varbūt citi nevarētu, vienlaikus mācoties jaunas lietas, kuras iepriekš nezināju. Mans galvenais uzdevums ir dot komandai un paņemt no komandas tik, cik varu, pēc iespējas vairāk. Man ir jāpalīdz citiem ārzemju spēlētājiem. Spēlētājiem no Brazīlijas un Kolumbijas. Ir svarīgi, lai viņi saņemtu manu atbalstu, jo mēs esam no Dienvidamerikas, un es varu labāk sazināties ar abām pusēm, gan treneriem, gan viņu. Es kūdu viņus mācīties angļu valodu un no tā, ko esmu uzzinājis, varu teikt, viņi jau ir sākuši to apgūt.
Parunāsim par laukumiem, stadioniem – sezona sākās uz mazākiem, bet tagad uz dabīgā zāliena mēs spēlējam šajās lielajās, skaistajās vietās – vai tas ir kultūršoks?
Nē, tas ir motivējošs faktors. Acīmredzot, spēlējot tajos mazākajos stadionos vai laukumos, jūtamies mazliet mazāk profesionāli.. pat ne tā – tas vienkārši nav tas pats, kas dabigā zāle. Mākslīgā zāle padara spēli daudz lēnāku, tas nekad nepadara to tik labu kā uz dabiskās zāles. Intensitāte, ātrums un kvalitāte ir atšķirīga, un acīmredzami, ka spēlēšana lielākos stadionos ir motivējošāka, jo īpaši tāpēc, ka ir vairāk cilvēku, kas nāk mūs skatīties. Sezonas sākumā motivācijai ir jānāk no komandas, no ģērbtuves un jāsaprot, ka apstākļi visiem ir vienādi.
Valmiera ir maza, bet bet ļoti cieši sasaistīta, vai esi paguvis iepazīties, satikt komandas fanus?
Esmu ievērojis līdzjutējus no pirmās spēles sniegā līdz pat vakardienai, kad spēlējām Daliņa stadionā. Viņu atbalsts komandai ir ļoti svarīgs, un mēs to vienmēr novērtējam. Bērni vienmēr nāk sveicināties vai vēlas nofotografēties. Gandrīz katru dienu es satieku kādu atbalstītāju. Pie tirdzniecības centra vai parkā es vienmēr kādu redzu. Man tas šķiet diezgan uzjautrinoši.
Ko vēlies sasniegt šajā sezonā?
Galvenais mērķis ir kļūt par čempioniem un tikt pēc iespējas tālāk Eiropas līmeņa sacensībās. Tas ir ļoti svarīgi, un es domāju, ka, ja spēsim turēt līdzi enerģijai un attieksmei, ko esam parādījuši kopš spēles pret Riga FC, mēs varam sasniegt šos mērķus un aizvadīt lielisku sezonu. Komandā ir daudz kvalitatīvu spēlētāju, mums ir ļoti labs sastāvs, kas saprot spēli. Ar šo lietu kombināciju – ja mēs izveidosim ieradumu dot 100%, domāju, ka tas padarīs mūs par ļoti labu komandu, kuru būs grūti pārspēt. Nav svarīgi – mājās vai izbraukumā, bet mūs būs grūti pārspēt.
Starp Dienvidameriku un Eiropu ir okeāns, liels attālums – vai cilvēki rūpīgi seko līdzi Eiropas sacensībām, piemēram, Čempionu līgai?
Protams, mēs zinām, kas ir Čempionu līga, manuprāt, Eiropas futbolam tas ir prestižākais turnīrs. Man savā karjerā ir ļoti lielas ambīcijas, tāpēc jau iepriekš esmu domājis par spēlēšanu turnīrā. Tas ir ļoti motivējošs faktors. Tas ir kaut kas, par ko mums ir jādomā. Protams jāiet no spēles uz spēli, bet arī jādomā par tām lietām, kas mūs vēl tikai sagaida nākotnē.
Vai ir kāda komanda, pret kuru sapņo spēlēt nākotnē?
Tādas ir daudzas. Milāna būtu ļoti laba komanda, pret kuru spēlēt, arī Mančestras City, Madrides Real. Tās ir lielās komandas, par kurām domāju. Premjerlīga ir Eiropas futbola augstākais līmenis. Redzot tās spēles, intensitāte ir neticama. Bet es labprātāk spēlētu A sērijā Itālijā. Tā ir līga, par kuru vienmēr esmu domājis. Vēlos iet Valmieras bijušā kapteiņa Raimonda Krolla pēdās. Man bija svarīgi atbraukt uz Valmieru, jo ir iespēja spēlēt Čempionu līgas turnīrā. Viens no maniem galvenajiem mērķiem ir bijis spēlēt Eiropā, un es vēlos šeit veidot savu karjeru. Spēlējot šāda veida sacensībās, mēs varam parādīt sevi. Ikvienam komandā vajadzētu būt ambīcijām doties uz lielākām līgām un spēlēt pēc iespējas augstākā līmenī.
Līdzjutēji – turpiniet cerēt un atbalstīt, jo šī komanda atdos visu katrā spēlē un katrā treniņā. Mēs to visu darām jums, pilsētas un visa kluba labā. Mēs jums neliksim vilties.
