Vēsturiska diena Valmieras pilsētā, Jāņa Daliņa stadionā, kur Valmiera FC pirmo reizi kluba un paša stadiona vēsturē aizvadīja UEFA Čempionu līgas spēli – kvalifikācijas pirmās kārtas atbildes spēli pret Ļubļanas Olimpiju. Tribīnes bija pilnas, un atmosfēra lieliska, bet diemžēl tie, kas atbalstīja mājiniekus, stadionu pameta ar rūgtumu, jo tika piedzīvots zaudējums ar 1:2.
Abas komandas nebremzēja ne mirkli un uzreiz ķērās pie uzbrukumu veidošanas. Olimpija piedāvāja bīstamākus momentus nekā valmierieši, un Karlosam Olsem darbs vārtos bija gana atbildīgs. Daži atvairījumi, daži neprecīzi sitieni, bet ar tukšām rokām pretinieks laukumu nepameta.
Mēģinājumi vairāki, bet retā piespēle tomēr izgāja cauri soda laukumam, un Mustafa Nukičs naski atrada Rui Pedro – bumba iespurdza vārtu apakšējā, kreisajā stūrī. Valmierieši pēc 45. minūtes atradās iedzinējos.
Otrā puslaika sākuma svilpe nozīmēja, ka Meisam Diopam spēle bija beigusies un Ruans Ribeiro devās laukumā, lai dotu cerību uzbrukumā. Spēle neattīstījās par kaut ko atšķirīgu, kā tas bija iepriekš. Abas komandas joprojām steidzās uz priekšu un meklēja variantus, kā nogādāt bumbu vārtu rāmī un garām vārtsargam. Olimpijai tas izdevās otro reizi spēlē.
Pēc gūtajiem vārtiem pirmā reālā iespēja padevās Slovēnijas komandai, pēc tam Ruans un Pape Jare Fals atbildēja ar savām iespējām, taču tās nedeva nekādu rezultātu. Beidzot līdzjutējiem bija par ko priecāties – bumba atrada ceļu viesu vārtu tīklā, Leu Gaušu uzsāka svinības, bet bija skaidrs – vārti netiks ieskaitīti, acīmredzama aizmugure.
Vēl viena iespēja Gaušu jau mirkli vēlāk, bet vārtsargs atrada labu pozīciju, lai tvertu bumbu. Pēkšni uzmirdzēja Kamilo Mena, kurš lielu daļu spēles bija nemanāms un deva līdzjutējiem patiesas emocijas – vārti un cerība, ka komanda vēl varētu paveikt nelielu brīnumu.
Abas komandas turpināja apmainīties ar momentiem, taču spēles iznākums jau bija redzams uz tablo – rezultāts 1:2 un summā 2:4.
