Pieminot un gaišās atmiņās turot mūsu kolēģi, treneri ANDI ĀDAMSONU (09.02.1974.–12.05.2026.)
Šī gada septembrī apritētu 20 gadi, kopš Andis pievienojās Valmieras futbola klubam – viņa acu priekšā, paša rokām loloti, jaunie futbolisti no iedēstītas sēkliņas izauguši līdz lietaskokiem. Katra trenera lielākais gandarījums ir vērot, kā tavs darbs nes augļus. Tur vajag lielu pacietību, spēku, ziedošanos un mīlestību pret futbolu, bet tas noteikti ir tā vērts – par to jums galvotu arī Andis.
Sports bija Anda liktenis – audzis ļoti sportiskā ģimenē, mamma Margita nodarbojās ar vieglatlētiku, bet tēvs Aldis bija volejbolists. Arī Andis savu sporta karjeru uzsāka kā vieglatlēts (mammas iespaidā) pie treneres Līgas Dzenes (šobrīd sporta skolas direktore un vieglatlētikas trenere). Kā atceras trenere, viņš bija aktīvs, daudzpusīgs, koordinēts, draudzīgs, komunikabls ar treniņu biedriem un vienmēr pozitīvs un smaidīgs. Tā kā treniņi vieglatlētiem un futbolistiem dažkārt notika vienlaikus paralēlos laukumos (gan piepūšamajā hallē pie Valmieras Valsts ģimnāzijas, gan J. Daliņa stadionā), treneris Jevgēņijs Katajevs viņu bija ievērojis un uzaicināja trenēties futbolā. Līdz ar to Andis vidusskolas gados kļuva par futbolistu.
Absolvējot Valmieras Viestura vidusskolu, Andis turpināja izglītoties un 2006. gadā ieguva bakalaura grādu Biznesa augstskolā “Turība” uzņēmējdarbības vadībā, bet vēl pēc diviem gadiem ieguva arī pirmā līmeņa augstāko izglītību futbola trenera kvalifikācijā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
Futbols ir komandas spēle, un Andis allaž šo neapstrīdamo patiesību atkārtoja gan saviem audzēkņiem uz laukuma un ārpus tā, gan audzēkņu vecākiem, vienojot tos vienam mērķim, gan lietojot to saskarsmē ar saviem kolēģiem. Viņš šajā ziņā bija lietpratējs – labi redzēja laukumu, tvēra signālus, zināja, kā saliedēt komandu krīzes brīžos, bija līderis. Andim aizejot, aiz viņa muguras ir palikusi stipra un vienota komanda. Lai tagad runā viņa.
Māris Antons, draugs, treneris un kolēģis:
“Es Valmieras Futbola klubam pievienojos 2008. gada jūnijā, paralēli spēlējot futbolu Valmieras otrajā komandā 2. līgā. Jau tad Andis bija uzņēmies rūpes par klubu, un tieši viņš kopā ar treneri Katajevu uzaicināja mani pievienoties, paralēli man jau mācoties LSPA. Sāku strādāt ar 2001. gadā dzimušajiem, tai skaitā Ingaru Pūli. Kopš tā laika ar Andi kļuvām par tuviem draugiem. Mana sieva draudzējās ar Anda nākamo sievu Madaru, tā arī Andis ar viņu iepazinās, un rezultātā izveidojās ģimeņu draudzība – svinējām kopā svētkus, sagaidījām Jauno gadu, Jāņus. Esam devušies kopējos ceļojumos.
Andis vienmēr bijis apveltīts ar lielām organizatoriskām spējām, viņam labi padevās visu paveikt, organizēt futbola turnīrus. Vienmēr, ko uzņēmās, izdarīja līdz galam.
Andis bija dabas cilvēks. Atceros Covid-19 laiku, kad tas īpaši izpaudās – šķiet, nebija tādas takas, kuru viņš Valmierā nebūtu izstaigājis. Vienmēr bijis izpalīdzīgs. Atbraucot pie manis uz tēva lauku māju, pats prasījās, vai nevajag kā palīdzēt. Tā kopā esam tur malku skaldījuši.
Darbojās arī LFF Jaunatnes komitejā, bija tāda kā Vidzemes futbola seja, un liels nopelns arī viņam ir mūspuses futbola attīstībā.
Daudz ko atcerēties. Reiz Pērnavā, bērnu turnīrā, viņš man zvana, ka atstājis somu pie futbola laukuma, somā iekšā esot pāri par tūkstoti turnīra dalības maksas naudas. Tad es skrēju un to meklēju.
Vienmēr esam bijuši uz viena viļņa, varbūt tāpēc mums bija tik saturīga draudzība. Reizēm pat ir bijis tā, ka iešaujas doma pazvanīt Andim, ņemu telefonu, bet izrādās – viņš jau zvana man.”
Normunds Zvejnieks, treneris un kolēģis:
“Andis ar savu darbu, pacietību un raksturu ir atstājis dziļu nospiedumu daudzajiem audzēkņiem. Andis bija ne tikai treneris – viņš bija skolotājs, motivētājs un piemērs tam, ko nozīmē neatlaidība, disciplīna un cieņa pret cilvēkiem.
Viņš spēja iedvesmot, noticēt brīdī, kad kāds pats sev vēl netic, un palīdzēt piecelties pēc zaudējumiem.
Daudzi atcerēsies ne tikai uzvaras, bet arī vārdus īstajā brīdī, stingrību, kas palīdzēja kļūt stiprākiem, un humoru, kas saliedēja komandu.
Lielisks organizators un kolēģis viņš bija…”
Kalvis Grāveris, treneris un kolēģis:
“2018. gadā, kad es atnācu strādāt uz Valmieru, Andis bija pirmais cilvēks no kluba vadības un treneru loka, kurš iepazīstināja ar visu, kas un kā šeit notiek. Iepazīstināja ar Valmieras Sporta skolu un tās vadību, ar infrastruktūru. Andis bija interesants sarunu biedrs – runājāmies par dažādām lietām, ne tikai sportu.
Trenera darbs ļoti daudz ņem, un mēs arī daudz dodam. Lai arī cik smagas bijušas spēles vai treniņi, tas ir nerimstošs process, kurā ne vienmēr saņem atpakaļ tik daudz, cik pats varbūt esi cerējis.
Es Andim uz 52 gadu jubileju uzdāvināju grāmatu “Dumpinieks pēc piecdesmit”, Valda Valtera rakstīto, ar ierakstu: “Andi, lai labs dzīves otrais puslaiks.” Un, kā mēs visi zinām, dzīve pēc 50 vēl tikai sākas. Bērni ir paaugušies, varam vairāk laika veltīt sev, bet diemžēl šajā spēlē vārdā dzīve negaidīti un mums visiem ļoti sāpīgi Andis saņēma sarkano kartīti.”
Kolēģi Valmieras Sporta skolā:
“Andis darbu Valmieras Sporta skolā uzsāka 2006. gada 1. septembrī, kad futbola nodaļa atkal atgriezās sporta skolas paspārnē. Nu jau gandrīz 20 gadu kopīgā darbā bijām iepazinuši Andi kā atbildīgu, precīzu un profesionālu savas jomas speciālistu. Andim bija līdera dotības – viņš spēja pulcēt ap sevi cilvēkus, vadīja skolas futbola nodaļu un bija nodaļas vecākais treneris. Vairākus gadus darbojās Latvijas Futbola federācijas jaunatnes daļas komitejas sastāvā.
Andis bija draudzīgs, komunikabls un atsaucīgs kolēģis. Iespēju robežās iesaistījās skolas organizētajos pasākumos. Bija erudīts un vienmēr uzturēja pozitīvu gaisotni skolas tradicionālajos pieredzes apmaiņas braucienos.
Īpaši smagi apzināties, ka vēl pavisam nesen viņš bija kopā ar mums – plānoja nodaļas darbu, komplektēja komandu Latvijas Jaunatnes olimpiādes finālsacensībām. Katru nedēļas nogali visām iesaistītajām pusēm jau par tradīciju kļuva WhatsApp čatiņā saņemt ziņu no Anda par futbola nodaļas treniņu un sacensību plānu nākamajai nedēļai.”
Valērijs Barkovs, Valmieras FK viceprezidents (1996–2008):
“Andis Ādamsons Valmieras FK sāka strādāt 2006. gadā kā treneris 1996. g. dz. un 1999. g. dz. zēnu komandām. Andis ne tikai mācīja jaunos futbolistus uzvarēt, bet arī iemācīja nepadoties pēc zaudējumiem. Viņš bija vairāk nekā treneris – arī mentors, kurš ticēja saviem zēniem pat tad, kad viņi paši šaubījās.
Ar savām zēnu komandām piedalījās starptautiskos futbola turnīros ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Ālandu salās, Spānijā, Francijā un citur. Par komandu sniegumiem liecina izcīnītie desmitiem kausu, kuri atgādina par Anda ieguldītā darba rezultātu.
Andis mācēja izveidot labas attiecības ar zēnu vecākiem, kuri kā viena ģimene brauca līdzi atbalstīt mazos futbolistus. Anda profesionalitāte un prasme saliedēt kolektīvu ir pelnījusi vislielāko atzinību.”
Inga Putene, kolēģe un Roberta māte:
“Andi pazīstu jau 16 gadus. Dēls spēlēja futbolu no četru gadu vecuma, tāpēc varu teikt, ka Andi zinu kā aktīvā futbola mamma, redzot viņu kā striktu, disciplinētu, taču vienmēr pozitīvu treneri.
Taču vēl ilgāku laiku Andi atminos kā kolēģi – novērtēju viņa plašās zināšanas, darbaspējas un kārtību lietās, ko viņš darīja. Andim bija dotības organizēt un vadīt. Viņa atbalsts un līdzdalība Akadēmijas gada noslēguma pasākumos, komandu ārpus futbola izbraukumos un citās aktivitātēs ir bijis nenovērtējams. Paldies par to!
Novērtēju viņa īpašību atklāti runāt un diskutēt arī reizēs, kad viedokļi nesakrita. Man radās iespaids, ka futbols bija visa viņa dzīve. Valmiera FC Akadēmija un kolēģi ir zaudējuši patiesi labu treneri un kolēģi.”
Rolands Kragliks, Valmieras futbola veterāns, Ralfa tēvs:
“Esmu pateicīgs Andim, un īpašs paldies viņam par manu dēlu Ralfu – laikā, kad viņš pārgāja uz Liepāju, Andis nelika nekādus šķēršļus un neprasīja nekādas kompensācijas, bet noslēdza rakstisku vienošanos, ka viņš var atgriezties Valmierā arī bez kompensācijām. Šis bija atslēgas moments, lai Ralfs paliktu futbolā.
Andis patiešām bija viss iekšā futbolā un sportā. Brīvajā laikā viņam patika atrasties dabā – gan makšķerēt, gan doties pārgājienos pa mežu un jūrmalu. Andis arī vienmēr bija atsaucīgs visās talkās.”
Sanita Čepule, Anda audzēkņu vecāku vārdā:
“Viņš bija treneris ar lielo burtu – stingrs, prasīgs un reizēm skarbs, taču aiz tā vienmēr stāvēja patiesa vēlme bērnos ieaudzināt disciplīnu, cieņu, raksturu un mīlestību pret futbolu.
Kā mammai man Andis paliks atmiņā ar neticamu atdevi savam darbam un bērniem. Tādu degsmi, rūpes un ieguldījumu es vēl neesmu redzējusi nevienā trenerī. Viņš ne tikai trenēja bērnus futbolā, viņš palīdzēja tiem arī augt par stipriem un atbildīgiem cilvēkiem.
Paldies par visu, ko devāt mūsu bērniem, par ieguldīto laiku, enerģiju, ticību un sirdi.
Jūsu darbi un vērtības turpinās dzīvot katrā bērnā, kuru esat trenējis.
Lai viegls ceļš mūžībā.”
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Anda tuviniekiem – sievai Madarai, dēliem Kārlim, Nikam un Dāvim, māsai un vecākiem.
Mūsu atmiņās paliks Anda smaids, patiesās rūpes par citiem, allaž možais gars un viņa mīlestība pret savu darbu.
Atvadīšanās no Anda notiks 2026. gada 19. maijā plkst. 15.00 Valmieras krematorijā.
Tuvinieki aicina pavadīt Andi pēdējā gaitā, līdzi nesot divus ziedus un gaišas atmiņas, kas paliks mūsu sirdīs.
