Komandas kapteinis Daniels Balodis Valmiera FC komandai pievienojās 2020. gada jūlijā. Tieši viņš bija tas spēlētajs, kura pāreja ar bļīkšķi atsita vasaras pāreju logu. Pagājuši nedaudz vairāk kā trīs gadi, kuru laikā Daniels ir sevi pierādījis kā komandas pamatvērtību, kā arī izpelnījies pirmo izsaukumu uz Latvijas nacionālo valstsvienību. 100. spēle Virslīgā viņam jau sen kā aiz muguras, bet sasniegts vēl viens nozīmīgs punkts viņa karjerā — 100 spēles Valmieras kreklā.
No pagalma līdz Skonto
Futbolu sāku spēlēt pagalmā, Vangažos, gāju ārā ar draugiem, spārdījām bumbu. Palēnām, un tad jau saņēmu rekomendāciju no kāda trenera — vajagot pamēģināt šo lietu nopietnāk. Aizgāju uz Skonto akadēmiju, uzsāku trenēties un tā soli pa solim jau iekārtojos šajā sporta veidā. Esmu dzimis Rīgā, bet dzīvoju Vangažos, taču tas nekādas problēmas neradīja. Uz Skonto devos tāpēc, ka tas tobrīd bija vienīgais klubs kuru zināju, šķiet, man tad bija septiņi gadi — par citām iespējām nebija pat ideju. Sanāca tā, ka pa īstam futbols mani ievilka līdz ar skolas gaitu sākšanos. Bija prieks trenēties Skonto, jo nācās pacīnīties par vietu komandā, protams, sāku no piramīdas apakšas līdz tiku pirmajā komandā. Atceros halli pie Skonto stadiona, tur notika pirmie treniņi, arī tas man šķita kas nebijis. Visu laiku ar bumbu biju skraidījis pa āru, te pēkšņi jumts virs galvas un mākslīgais segums. Pieaugušo vecumā pārstāveju Skonto 1. līgas komandu, bijām jauniešu komanda, bet atceros, ka ar mani kopā vēl spēlēja Viktors Morozs, viņš bija spēlējošais treneris.
Pirmais profesionālais līgums
Pēc Skonto izjukšanas devos uz RFS, viņi man piedāvāja līgumu, pieņēma kā profesionālu spēlētāju. Tas bija mans pirmais profesionālais līgums, tajā brīdī tas šķita diezgan iespaidīgi. Ilgu laiku trenējos ar pirmo komandu, piedalījos treniņos, spēļu praksi gan krāju dublieru sastāvā. Guvām daudz uzvaru, ļoti ilgi bijām arī spēcīgākā dublieru komanda. Pēc tam spēļu prakses gūšanai devos uz Daugavpili. Tieši iepriekš pieminētais Viktors Morozs mani aicināja, uzreiz arī piekritu un devos uz īri. Lai kā tas izklausītos, nešķita, ka esmu jauns puika, gluži otrādi — zināju, ka man jāspēlē Virslīgā un tas bija pats galvenais nosacījums. Beigās protams viss tur izvērtās ļoti pozitīvi, guvu vērtīgu pieredzi.
Ceļš uz Valmieru
Nākamais solis bija uz Jelgavu, šķita, ka tas ir ļoti spēcīgs klubs. Likās, ka pēc Daugavpils tas būtu lielisks solis uz priekšu. Viss izvērtās tā, ka šajā komandā uzspēlēju aptuveni pusgadu, jo klubs pajuka. Paveicās, ka no Valmieras nāca piedāvājums no kura nevarēju atteikties. Bija ļoti patīkami, ka uz mani skatās šāda līmeņa komanda. Pazinu arī treneri Tamazu Pertiju, kurš vērsās pie manis ar piedāvājumu, arī kluba vadība mani uzrunāja apstiprinot, ka vēlas mani redzēt šeit. Principā ilgi nebija jāgaida — perspektīvs un uz attīstību tendēts klubs, tieši tas, kas man bija nepieciešams. Valmiera arī tobrīd cīnījās par medaļām, Eirokausiem, tas protams arī bija solis uz priekšu. Spēcīga komanda, kura prot savākt sastāvu, veidot spēli. Viss salikās tā, lai mana izvēle kristu par labu Valmierai.
Pirms došanās uz Valmieru protams aprunājos arī ar dažiem spēlētajiem, vislabāk pazinu Alvi Jaunzemu ar kuru kopā spēlēju U-21 izlasē. Tieši viņam no manis miera bija vismazāk, pat pirmajā treniņā uzdevu daudz jautājumu: kas un kā šeit notiek? Ierodoties uzreiz sapratu, ka šeit ir gana daudz ārzemnieku, neparasta vide, intensitāte bija jūtama, bet uzreiz varēja just arī atmosfēru, kas valda komandā. Tas viss deva man ļoti lielu motivāciju jau pašā sākumā smagi strādāt, iespējams, tāpēc pat neesmu pievērsis uzmanību tam, kad tieši pirmo reizi devos laukumā Valmiera FC kreklā.
Valmiera FC — tad un tagad
Tagad jau esmu kļuvis par komandas pamatsastāva daļu, bet atceros pašu sākumu – gana daudz kvalitatīvu futbolistu, uzreiz tika prasīts rezultāts, tas man prasīja laiku. Konkurence bija lieliska, bija arī pa kādam pieredzējušam spēlētajam; patika, ka bija no kā mācīties un slīpēt futbola mākslu. Pēc tam jau sekoja svarīgākais posms, kad iespēlējos un sajutu spēles garšu. Pa šiem trim gadiem mainījies gana daudz — spēlētāji devušies prom, nākuši klāt jauni. Pieeja futbolam un dzīvei ārpus futbola ir ļoti mainījusies, līmenis ir audzis. Kluba vīzija, iekšējā atmosfēra gan turas iepriekšējā līmenī, uzskatu, ka tam tā arī būtu jāpaliek.
Ar Valmiera FC man saistās daudz un dažādas spilgtas, pozitīvas atmiņas. Čempionu tituls ir kā ķirsītis uz tortes, to atcerēšos vienmēr. Tad sarakstā man noteikti seko Eirokausu mači — vienmēr pavisam cita atmosfēra, gaisā virmo saspringums, intriga. Vienmēr priecājos arī gūt vārtus vai atdot rezultatīvas piespēles, šeit piedzīvojis esmu visu. Jāizceļ arī mūsu treniņnometnes Turcijā, daudz spēcīgu pretinieku. Noteikti jāsaka, ka dueļi ar Kijivas Dinamo ir izceļami, kaut vai tāpēc, ka pret šo pretinieku vienmēr spējam parādīt kvalitatīvu sniegumu, pacīnīties ar grandu.
100 spēles Valmiera FC
Godīgi? Nezināju, ka esmu paspējis aizvadīt simts spēles šīs komandas kreklā, tas arī nav kas tāds, kam spēlētāji mēdz pievērst uzmanību. Es tam nesekoju līdzi, domāju par spēļu kvalitāti, ne kvantitāti. Ir ļoti divējādas sajūtas — simts liekas daudz, bet ja paskatos uz lietām no malas, tas viss ir tikko sācies, vēl nesen debitēju, bet tagad jau esmu sasniedzis šādu skaitli. Protams ir patīkami, bet laiks ir ļoti ātri paskrējis. Pirms sezonas man bija iespēja doties prom, bet nolēmu palikt. Kāpēc? Tāpēc, ka Valmiera ir klubs, kas cīnās par Eirokausiem, šogad startējām Čempionu līgā, tas ir milzīgs arguments jebkura spēlētāja karjeras izvēlēm. Man šeit ir liels spēles laiks, kas arī nav mazsvarīgi. Protams kolektīvs, komandas biedri arī spēlēja milzīgu lomu šajā izvēles procesā. Ir jau vēl arī nepadarīti darbi, šogad atkal tas neizdevās, bet gribētu iegūt Latvijas kausu, varbūt uz to jākoncentrējas nākamās sezonas kontekstā. Šogad jāizcīna pēc iespējas augstāka vieta turnīra tabulā, jābūt rezultatīviem, un mēģināt atgriezt to komandas jaudu, kas bija pagājušogad.
Eirokausi
Par Eirokausiem runājot jāatzīst, ka šī bija kārtējā vērtīgā pieredze, par to šaubu nav. Man ļoti patika abas Čempionu līgas spēles, varēja just, ka spējam cīnīties ar ļoti spēcīgu pretinieku, varējām salīdzināt savas kvalitātes. Labi spēlējām, bija nogriežņi, kad nebijām savā ādā, bet beigās jau atvērāmies, protams, līdz galam tas nesanāca. Gribētos biežāk spēlēt šādā līmenī. Sanmarīno klubs nebija tik spēcīgs pretinieks, bet tik un tā, ļoti vērtīga pieredze. Arī pret Partizani neparādījām savu labāko sniegumu. Negribas jau teikt, ka tur pietrūka pieredze, bet jābūt godīgiem — tā arī bija, izšķirošajos momentos kārtējo reizi tā pievīla. Zinām pie kā strādāt.
Valstsvienība
Pēc RFS došos palīgā Latvijas izlasei, arī tās spēles būs jāaizvada ļoti augstā līmenī. Katra no tām izlasē ir ļoti augsta līmeņa spēle, to sajutu iepriekšējos sabraukumos. Pamazām esmu apjautis, kas ir kas. Ļoti priecājos, ja man atvēl minūtes laukumā, izbaudu spēlēšanu pret spēcīgu pretinieku. Ir forša sajūta, kad cīnies kā līdzīgs ar līdzīgu, jo īpaši brīžos, kad atņem vērtīgus punktus kādam no grandiem. Redzu līdzības starp klubu starptautiskajām un izlašu spēlēm — atmosfēra ir ļoti līdzīga. Izlasē protams viss ir daudz saspringtāk, jo spēlē par savu valsti, tas ir ļoti liels gods, reizē arī ļoti liela atbildība. Atšķiras arī tas, ka izlasē sabraucam no dažādām vietām, jāpaspēj saspēlēties. Tā gan nav milzīga problēma, viens otru pazīstam un esam gatavi doties cīņā, lai pārstāvētu savu valsti un klubus, kuros ikdienā spēlējam.
