Nevienam nav noslēpums, ka Valmiera FC komandu pārstāv daudzi gados jauni futbolisti. Vairums no viņiem ir ne tikai savas profesionālās karjeras, bet arī dzīves sākuma posmā. No bērnības ir svarīgi ielikt pamatus gudram, veselīgam un spējīgam cilvēkam. Mūsu puiši ne tikai spēlē futbolu, bet arī aktīvi mācās skolā vai studē augstskolā. Kristers Penkevics ir viens no tiem, kurš teicami sabalansē abas savai dzīvei tik ļoti svarīgās lietas – futbola spēli un izglītību. Par to kā viņam veicas, pastāsta viņš pats.
Ko un kur tu šobrīd studē?
Pašlaik studēju augstskolā RISEBA, mācos biznesa psiholoģiju. Attālināti, tālmācības programmā, kur man jāstudē trīsarpus gadus. Kamēr atrodos Valmiera FC klubā, varu izmantot savu laiku sevis attīstīšanai, būšana šajā komandā sniedz iespējas pievērsties arī lietām ārpus futbola laukuma.
Kā nonāci līdz lēmumam par konkrēto studiju programmu? Kas tev tajā šķita interesants?
Godīgi sakot pie šīs izvēles nonācu pat ļoti vienkārši. Nebija daudz opciju, kur studēt attālināti, tālmācībā. Jāsaprot, ka dzīvoju Valmierā, tāpēc studēt klātienē, braukāt uz Rīgu būtu ļoti sarežģīti. Šis likās kā labākais variants, lai es varētu turpināt studēt un mācīties. Šķita, ka biznesa psiholoģija ir visai noderīga dzīvei. Bizness un psiholoģija ir divas jomas, kuras arī atsevišķi ir interesi raisošas, bet apvienojot, tās kļūst vēl interesantākas. Iemācīties gan biznesa, gan arī psiholoģijas lietas ļaus man būt funkcionāli noderīgākam dzīvē. Piemēram ar psiholoģijas palīdzību labāk spēšu izprast cilvēkus, viņu plusus, mīnusus.
Kādas ir bijušas tavas attiecības ar sportu un izglītību?
Sports un izglītība vienmēr manā dzīvē gājušas roku rokā, bez tām grūti iedomāties savu dzīvi. Izglītība gan vienmēr bijusi prioritāte. No vecākiem nāca viedoklis, ka izglītībai jābūt manai prioritātei. Ja labi nemācīšos, nebūs labas sekmes, tad būs jāiztiek bez futbola. Bija noteikumi, kurus ievērojot varēju nodrošināt gan labas sekmes skolā, gan nodarboties ar sportu. Ir sanācis daudz iekavēt, daudz informāciju pazaudēt, bet tā ir daļa no sportista dzīves, ar to ir jārēķinās, ja tiešām vēlos nodarboties ar sportu. Izglītība nekur netika atlikta, pēc treniņiem vienmēr mācījos, vai atradu brīžus, lai to darītu. Tagad augstskolā ir vieglāk, nav visu laiku jāsēž solā no astoņiem līdz trijiem, varu mierīgi mājās apsēsties pie datora, savā vietā un mierīgi, bez steigas studēt.
Kāpēc tev šķiet, ka profesionālam sportistam ir svarīgi tiekties pēc izglītības?
Visiem jāsaprot, ka ar sportu tu nodarbosies ierobežotu laika periodu. Profesionālā sportista karjera nav ilga, 15 maksimums 20 gadi. Pienāk laiks, kad karjera beidzas. Tad pēkšņi tu vairs nezini, ko darīt. Tāpēc ir svarīgi, lai karjeras beigās tev būtu diploms un plāns, lai varētu nodrošināt sevi, savu ģimeni. Tā ir tava otra karjeras iespēja. Izglītība ļauj plānot dzīvi uz priekšu, sagatavoties nākotnei. Protams izglītība nodrošina to, ka cilvēks attīsta savas prasmes, zināšanas un intelektuālo kapacitāti. Tu pareizāk pieņem lēmumus, uzlabo kritisko domāšanu. Tas ko iemācies skolā bieži vien var tikt pielietots arī privātajā dzīvē.
Kas ir lielākie izaicinājumi apvienojot abas šīs lietas?
Lielākais izaicinājums ir laika plānošana, cilvēki bieži vien to neprot darīt vai dara to haotiski. Līdz ar to rodas lieks stress, problēmas. Tev ir treniņi, kuri tagad jāapmeklē obligāti, bet tev varbūt arī ir kādi konkrēti termiņi skolas darbiem. Laiks ir jāatrod. Otra lieta noteikti ir disciplīna, tu ej uz mērķi un tev ir jāprot noturēt fokusu. Sportistam ir jāzina, kas ir disciplīna, futbolā tā ir ļoti svarīga. Turēties pie saviem mērķiem, neapstāties pie kādām grūtībām ir ļoti liels izaicinājums. Tu atnāc noguris mājās un tev vēl jāraksta referāts – nākas sevi piespiest. Beigās tomēr saprotu, ka es taču to daru priekš sevis.
Noteikti ir uznākuši brīži, kad gribas atmest ar roku vai ir slinkums sevi piespiest mācīties, pastāsti, kā tu tiec ar to galā?
Protams ir uznākuši brīži, kad gribas atmest ar roku mācībām. Tas ir jau no mazotnes, vienalga kurā vecumā, tas nemainās. Tur nav nekādas veiksmes formulas, es zinu, kas ir mani pienākumi. Tīra disciplīna un vēlme pēc pašattīstības un disciplīnas, šīs abas lietas savienojas. Augstākā izglītība ir katra paša brīva izvēle, bet ir forši būt kompetentam vairākās jomās. Jo vairāk strādā, jo vairāk saproti, ka attīsties kā cilvēks, tas ir patīkami pašam, protams arī apkārtējiem cilvēkiem, ar kuriem sanāk komunicēt ikdienā.
Šeit runājam vairāk par profesionālo sportu un izglītību, bet arī mūsu akadēmijas audzēkņi grib spēlēt futbolu, bet nedrīkst aizmirst par skolu – kāds būtu tavs ieteikums tieši jauniešiem, kuri sapņo spēlēt futbolu?
Jauniešiem, kuri spēlē futbolu noteikti ieteiktu atrast līdzsvaru starp sportu un skolu. Plānojiet, organizējiet savu laiku. Apmeklējiet treniņus, bet brīvajā laikā prioritizējiet skolu. Atrodiet savas efektīvākās metodes, lai ar visu tiktu galā. Komunicējiet ar treneriem, skolotājiem – saziņa ir ļoti svarīga. Abpusēja cieņa dod iespēju vienoties, izrunāt dažādas lietas, lai nākotnē pašam būtu vieglāk rast kompromisus grūtās situācijās. Pārējais jau ir jūsu pašu rokās.
Ko tu darītu, ja nebūtu futbolists?
Ja nebūtu futbolists tad studētu ārzemēs. Vēlos iegūt labāko iespējamo izglītību, nevēlos būt muļķis. Gribu augt, sports ir tikai daļa no manas dzīves, bet tas vienā mirklī var beigties. Šobrīd cīnos ar traumu, kura man likusi saprast ļoti daudz. Sports nav mūžīgs, ir jābūt drošības spilvenam, kas palīdz tev turpināt iesāktās dzīves gaitas. Ticu, ka arī pēc šī diploma iegūšanas turpināšu mācīties un sevi attīstīt.
