Kristers Penkevics Valmiera FC komandā nokļuva Virslīgas sezonas priekšvakarā. Atraktīvais, vienmēr pamanāmais puisis līdzi ņēmis darba ētiku, kas sezonas gaitā ļāvusi viņam nopelnīt spēles laiku, kas nesis arī rezultātu – gūti pirmie vārti Virslīgā, kā arī palīdzējis komandai izcīnīt svarīgu uzvaru Latvijas kausa izcīņā.
”Kāpēc futbols? Tukumā ir vairāki sporta veidi, bet manā ģimenē ir vairāki futbolisti – brālēns Kristaps Blanks spēlēja ‘’Skonto’’ rindās, krusttēvs bijis futbolists. Apkārt eksistēja tikai futbols, šajā sporta veidā tiku ielikts jau no bērnības. Mani apkārtējie man bija kā piemērs. Futbolā protams bez tuviniekiem bija savi elki – AC Milan un Barcelona spēlētāji – Ronaldinju, Kakā un Messi. Arī mans pirmais futbola treneris bija pazīstams, meklējot spēlētājus manai vecuma grupai, viņš zvanīja mammai, piedāvāja iespēju trenēties un es uzreiz piekritu. Tajā brīdī gan pats neko nesapratu, vienkārši piekritu, jo pašam gribējās kaut ko darīt. Tukumā iespējas bija lielas, futbols ir daļa no sporta skolas, kas ļāvis man absolvēt arī to.
Savu pirmo spēli virslīgā, Tukumā atceros joprojām. Viss sākās pirmsspēlēs dienā – šķietami vienkārši, pirmsspēles treniņš, viss kā ierasts, bet pats nejutos labi, bija reiboņi un lieks uztraukums. Pirmā reize augstākajā līgā, liels lēciens no jauniešu uz pieaugušo futbolu. Man atvēlēja 12 minūtes laukumā, bet tās bija fantastiskas, neierastas 12 minūtes. Forši debitēt savas pilsētas, mājas komandā, tiešām ļoti fantastiski.
Jāatzīst, ka katrs no treneriem ar ko esmu strādājis man devuši kaut kādu spērienu attīstībā un pienesumu manai šī brīža karjerai. Katrs no viņiem ir uzticējies, bet īpaši jāizceļ mans pirmais treneris, kurš mani iesaistīja futbolā – Artjoms Grucins. Kopā strādājām līdz kādam 13 gadu vecumam. Tad nāca arī citi treneri, Kristaps Dišlers, protams arī Jurģis Kalns ar ko strādājam kopā arī šodien. Arī viņš man uzticējās, ļāva spēlēt Tukumā, Virslīgā, un arī šobrīd uzticas, ļaujot man spēlēt un attīstīties šeit.
Sāku es trīs gadu vecumā, laikam ejot, esmu nonācis šeit Valmierā. Iepriekš visu savu karjeru esmu spēlējis tikai un vienīgi Tukumā. Šis man ir tāds pirmais pārejas posms. Šo pirmssezonu pavadīju Tukumā, bet nākot tuvāk Virslīgas sākumam, man piezvanīja Tukuma kluba prezidents, teica, ka ir piedāvājums no Valmieras. Satikāmies, pārrunājām visu un uzreiz piekritu. Vēlējos progresēt, jo jutu, ka nedaudz sāku palaisties un šis bija perfekts solis izaugsmei.
Pirmais ko redzēju ierodoties Valmierā bija mani komandas biedri, kas mani sagaidīja. Daži bija pazīstami, ar kuriem jau biju spēlējis kopā izlasē – Olģerds Raščevskis un Kristiāns Kaušelis. Nākošajā dienā arī satiku trenerus, pārējo komandu, sāku iejusties un tā nu mēs šeit esam. Protams ir bijis citādāk, kā iepriekšējos gadus, jāadaptējas jauniem apstākļiem. Savā iepriekšējā klubā būtu pamatsastāva spēlētājs, šeit par visu jācīnās. Tā man ir neierasta pieredze, tas ir interesanti, ka ir lielāka konkurence. Soli pa solim eju uz priekšu savā karjerā.
Protams bija uztraukums par to, kā mani uzņems. Arī komandas spēle ir cita. Jauna vieta, jāiepazīst visi. Jācenšas uzturēt labas attiecības ar komandu. Pašam no sākuma bija uztraukums par to, kā mani uzņems, laika gaitā jau viss sakārtojās.
Man kā spēlētājam ir interesanti spēlēt pret savu bijušo komandu. Vienmēr ir gaidāms principiāls duelis, jo visi ļoti labi zina gan manas labās, gan sliktās īpašības. Visi mani tur pazīst, treneris mani labi pazīst. Es viņus zinu, viņi zina mani. Šīs spēles vienmēr man ir psiholoģiski grūtas. Man šķiet, ka šosezon viņiem pietrūkusi veiksme, ir bijuši punkti, kas jāpaņem pret saviem tuvākajiem konkurentiem. Komanda sezonas gaitā mainījusies, kas beidzot ļāvis viņiem ieskrieties un rādīt kvalitatīvāku futbolu.
Brīvajā laikā man patīk pavadīt laiku pie dabas, nepatīk sēdēt mājās. Ja ir brīvs laiks, izmantoju iespēju kaut kur aizbraukt. Šeit Vidzemē ir ļoti skaistas vietas, ko apmeklēt, daudz vietu pie Gaujas, daudz dažādu ezeru. Jūra varbūt ir nedaudz patālu, bet arī tā nav problēma. Patīk skatīties citus sporta veidus, Valmierā apmeklēju basketbolu. Mīļākā vieta noteikti ir Sietiņiezis. Man tā ir ļoti neierasta vieta, pat nešķiet, ka atrastos Latvijā. Tur es varu sajusties mierīgi un brīvi, tā ir tā ideālā vieta, kur sakārtot domas.
Valmiera īsti neatšķiras no Tukuma, maza, mierīga pilsēta, kur viss ir sasniedzams, jebkura vieta pilsētā ir ļoti tuvu viena otrai. Cilvēki šeit ir lieliski. Biju ļoti lielā šokā, ka Valmierai ir tāds fanu pulks. Brīnos, ka viņi brauc uz katru spēli, vienalga vai tā ir Daugavpilī vai Liepājā. Man tas ļoti patīk, jo dod enerģiju, ir kā dzinulis, lai dotos uz priekšu. Kad pirmo reizi guvu vārtus Skonto stadionā, dzirdēt skandējam manu uzvārdu bija ļoti patīkami. Tās bija neaizmirstamas emocijas. Es gribēju to dzirdēt, piedzīvot un paldies faniem, ka viņi spēja šo tik ļoti svarīgo momentu uzlabot vēl vairāk.
Spēli ar Riga FC atceros, ar mazākumu – uzreiz pirmajās minūtēs, tas bija kā sitiens zem jostas vietas. Bija grūti, bija daudz jāskrien, to nebiju gaidījis. Bijām pieraduši spēlēt ar bumbu, uzņemties iniciatīvu, bet toreiz viss bija citādāk. Vārti bija ļoti vienkārši – biju tur, kur man bija jābūt. Labs centrējums no Želizko, situ ar galvu, tālāk jau atceros maz. Biju ekstāzē, nesapratu, kas notiek. Skrēju kaut kur svinēt, jo ilgi nebiju guvis vārtus, ļoti emocionāls moments man un manai ģimenei.
Pirmie vārti Virslīgā tika gūti ar pēdas iekšpusi. Mums treneri māca, ka ar kājas virspusi sist nedrīkst, ja atrodies soda laukumā. Jokota tur ļoti labi atņēma bumbu, noveda to momentu pie manis, redzēju brīvu zonu, paprasīju bumbu un devos uz priekšu, labi sanāca uzsist un labi trāpīju. Jā, tie ir pirmie vārti virslīgā, bet kausa vārti pret Riga FC man noteikti ir īpašākie karjerā. Izslēdzām to komandu, man arī principāls duelis, jo daļa ģimenes atbalsta Riga FC, kur strādā mans brālēns, otra puse atbalsta Valmieru. Es sajutos diezgan labi, ka iesitu vārtus tieši pret viņiem, tie noteikti ir spilgti vārti, jo īpaši mazākumā.
Tuvākajā laikā vēlos nostiprināties komandas sastāvā. Divu, trīs gadu laikā vēlos kļūt par Valmiera FC kapteini. Tālākā nākotnē noteikti jāspēlē stabili, jānokļūst ārzemēs, lai redzētu, ko mans potenciāls var sasniegt. Gribētu labu pāreju, nevis uzreiz Top 5 līgā, bet iesākumā tikt uz Poliju, Čehiju, Slovākiju. Arī ASV nebūtu slikts variants. Šķiet, ka tur aiz okeāna ir pavisam cita dzīve, cita pasaule. Gribētu to izbaudīt, saprast kāda ir tā kultūra un futbols. Šosezon noteikti vēlos ar komandu izcīnīt Latvijas kausu un Virslīgas titulu. Faniem novēlu turpināt nākt mūs atbalstīt, mēs darīsim visu, lai jūs iepriecinātu katrā no spēlēm.”
