Muhameds Direja – 21 gadu jauns kreisās malas aizsargs, kurš spēlējis gan spārna, gan centra uzbrucēja pozīcijā ir nokļuvis Valmierā. Savā pirmajā sarunā viņš pastāsta par sevi, futbolu Palestīnā, kā arī nosauc savus nospraustos mērķus.
“Esmu uzbrūkoša tipa spēlētājs, patīk doties uz priekšu. Uzskatu, ka man labi padodas kontrolēt bumbu, esmu ātrs spēlētājs. Patīk arī iesaistīties gaisa divcīņās. Protams, neviens nav perfekts un arī man ir pie kā piestrādāt – uzskatu, ka man vēl daudz jāpieliek tieši aizsardzības spēlē. Tieši tāds arī ir mans pirmais mērķis šajā komandā un zinu, ka tas ļaus man kļūt labākam. Ja jāsalīdzina Latvijas un Palestīnas līgas, varu teikt, ka abas ir ļoti spēcīgas, bet tās mazās nianses šeit noteikti ir labākas – piemēram, treniņbāze. Šādas lietas palīdz jebkuram spēlētājam attīstīties.
Viens no maniem mīļākajiem spēlētājiem ir Teo Hernandezs no AC Milan, tieši viņa spēles stils man šķiet saistošs un mēs spēlējam līdzīgā manierē. Tomēr jāsaka, ka manas dotības uzbrukumā nāk no tā, ka iepriekš spēlēju kreisā spārna un centra uzbrucēja pozīcijā. Kā kreisais aizsargs spēlēju salīdzinoši nesen – pēdējos divus gadus. Sākumā nebija viegli pierast, tomēr man šī pozīcija ļoti patīk un nu jau esmu iejuties. Esmu paturējis savu uzbrūkošo stilu, jo patīk atrasties tuvu pretinieku vārtsargiem, kā arī joprojām patīk nogādāt bumbu uzbrukumā.
Kaut arī man patīk AC Milan, mana mīļākā komanda ir Madrides Real, patīk viņu uzvarētāju mentalitāte, viņiem vēsturiski izdevies izcīnīt daudz titulu. Patīk arī tas fiziskais futbols, ko viņi spēlē. Ļoti patīkama komanda.
Palestīnas līgā spēlēt nav viegli. Arī tā ir ļoti fiziska, bet tieši tāpēc esmu guvis zināšanas un treniņi palīdzējuši man sasniegt to, kur esmu šobrīd. Atmosfēra spēlēs ir fantastiska, faniem patīk futbols kā spēle, viņiem ļoti patīk to skatīties. Priekš mums tā ir laba lieta, jo sajūtam atbalstu. Manas komandas stadionā ir 15 tūkstoši sēdvietu, uz spēlēm nāk daudz cilvēku, tas gandrīz vienmēr ir pilns. Palestīnā nav populārāka sporta veida par futbolu.
Al-Khalil SC komanda ir tā, kur uzaugu – viena no populārākajām un senākajām valstī. Sāku ar U-14 vecuma komandu un laika gaitā nokļuvu galvenajā komandā. Man tie atmiņā paliks kā ļoti īpaši gadi futbolā. Divreiz pēc kārtas izcīnījām titulu, pa ceļam veidojot vēsturiskus panākumus – pagājušajā sezonā izdevās uzvarēt pilnīgi visās spēlēs. Klubs izveidots 1943. gadā, tāpēc tam ir ļoti plaša vēsture. Kad pirms diviem gadiem izcīnījām titulu, es tiku atzīts par līgas labāko kreisās malas aizsargu. Arī tas man bija ļoti īpašs moments, kurš ļāva izlauzties līdz nacionālajai izlasei. Prieks, ka cilvēki mājās mani atpazīst, jo īpaši pilsētā kur spēlēju – nāk klāt, fotografējas.
Kā nokļuvu Valmierā? Viss vienkārši, aģents piezvanīja, teica, ka ir piedāvājums no Valmiera FC. Ilgi nebija jādomā, piekritu. Gribēju nokļūt Eiropā, lai uzsāktu savu futbola ceļu ārpus mājām. Eiropā spēlē kāds mans draugs, kurš pazīst dažus latviešu puišus, lūdzu viņam, lai noskaidro, kas tā ir par komandu, kur īsti es došos. Viņš pastāstīja ļoti daudz par šo valsti un komandu. Pirmā lieta, kas iespiedās atmiņā bija tas, ka komanda ir gados jauna un cīnās par čempionu titulu. Tas mani motivēja doties uz Latviju, lai varētu palīdzēt komandai sasniegt nospraustos mērķus.
Pirmā lieta, ko pamanīju, kad ierados bija atmosfēra, kas valda komandā, tā ir neatkārtojama. Treneri, spēlētāji un personāls ir ļoti jauki. Līdz šim esmu izbaudījis savu laiku šeit. Valmiera kā pilsēta ir ļoti klusa. Kā futbolistam tas ir ideāli, varu koncentrēties futbolam. Kad ierados, aprunājos ar treneri Jurģi Kalnu, lai dzirdētu, ko viņš no manis sagaida. Teica, ka skatīsies kā mani var izmantot laukumā, kā es varētu palīdzēt komandai. Visi spēlētāji arī ir ļoti pretimnākoši, bet visvairāk esmu satuvinājies ar Kristeru Penkevicu, viņš ir ļoti labs puisis. Palīdzējis man iejusties pilsētā, parādījis dažādas vietas un devis labus padomus. Jau tagad jūtos šeit ērti.
Ja godīgi nevarēju sagaidīt, kad tikšu uzspēlēt. Savu debiju Latvijas futbolā piedzīvoju Valmiera FC/VSS komandā, spēlē pret Saldus Leevon, kas nebija no tām vieglākajām. Pēc pirmā puslaika bijām iedzinējos ar 0:3, bet izdevās atspēlēties un uzvarēt. Spēlējām kā komanda, nenolaidām galvas un spēlējām visas 90 minūtes. Treneris Renārs Rode puslaikā teica, ka vienkārši jāturpina spēlēt futbolu, ka nevajag sasteigt lietas laukumā. Protams pats iesāku nesekmīgi, nopelnīju 11 metru soda sitienu uz saviem vārtiem, bet pats sev teicu, ka pavisam noteikti savu kļūdu labošu, atmaksāšu komandai par šo situāciju. Beigās guvu divus vārtus un palīdzēju izcīnīt uzvaru.
Nevaru sagaidīt kad debitēšu pirmajā komandā. Apmeklēju iepriekšējo komandas spēli un man ļoti patika fani, viņu atbalsts un atmosfēra. Tas tiešām bija jauki. Nevaru sagaidīt, kad atkal būšu stadionā. Gribu palīdzēt komandai izcīnīt titulu, būtu forši arī kvalificēties Čempionu līgai. Tomēr galvenais ir izcīnīt Virslīgas titulu. Man pašam personīgi svarīgi kļūt par labu papildinājumu komandai, palīdzēt uzvarēt spēles, vienalga – rezultatīvi piespēlējot vai gūstot vārtus. Nākotnē protams skatos uz kādu no Top 5 līgām. Tas ir mans lielākais mērķis, jo vēlos nest Palestīnas futbola vārdu pasaulē. Latvijā esmu pirmais Palestīnas spēlētājs, Eiropā ir vēl kādi četri vai pieci citi un arī tas jau ir liels sasniegums mūsu futbolam.”
