Roberts Veips šogad Valmiera FC rindās iesāks savu trešo sezonu. Pirms ierašanās Valmierā futbolista gaitas sācis Skonto akadēmijā, bet vēlāk ceļi veduši uz Itāliju, kur gūta bagātīga futbola pieredze. Atgriežoties Latvijā viņa mērķi joprojām ir lieli – pierādīt savas spējas un nokļūt kādā no augstākās raudzes čempionātiem. Arī vieta Latvijas izlasē ir viņa sapņu sarakstā. 23 gadus vecais aizsargs dalās savā pieredzē.
Komanda jau pāris nedēļas gatavojas jaunajai sezonai, kā tu pats jūties šajā saspringtajā grafikā?
Teikšu, ka šosezon šis posms ir mierīgāks, nav tik liels darba apjoms kā pagājušajā gadā. Manuprāt, tas kaut kur rezonējas ar to, ka komandā iepriekšējā sezonā bija daudz savainojumu. Līdz ar to fiziskās sagatavošanas treneris Ivo Lakučs ir sagatavojis mums nedaudz vieglāku plānu. Pagaidām šķiet, ka fiziski ļoti labi jūtos un ir jūtams spēka pieaugums. Ja salīdzina iepriekšējos divus gadus ar šo, tad slodžu daudzums noteikti ir mainījies. Čempionu gadā komanda jau bija nokomplektēta, pieradusi pie smagāka darba, tāpēc man bija ievērojami grūtāk izturēt, jo biju jaunpienācējs. Pēc divām sezonām šeit esmu adaptējies specifiskajiem apstākļiem. Savu lomu arī spēlēja tas, ka man pirms ierašanās Valmierā nebija šādu slodžu. Gatavošanās parasti ilga aptuveni mēnesi, ar mazāku treniņu skaitu. Arī Itālijā spēlējot, trenažieru zālē strādājām ievērojami mazāk, tur viss tika vērsts futbolam. Latvijā ir svarcelšana, kas domāta jaudas uzlabošanai.
Kāds ir spēlētāju dienas režīms? Kā norit ikdienas procesi?
Grafiks dienu no dienas ir nemainīgs, kas man patīk, jo ķermenis tam ir pielāgojies, iegājis darba režīmā. No rīta piecelies, paēd brokastis, taisies uz treniņu, kur jāierodas savlaicīgi. Pēc treniņa centies pēc iespējas ātrāk paēst pusdienas, tad ir kāda pusotra stunda atpūtai, kam seko otrais treniņš. Starpsezonā bija pietiekami daudz atpūtas, tāpēc uzskatu, ka savlaicīga gatavošanās pirms kopējās nometnes bija pašsaprotama. Atvaļinājumu šosezon pavadīju eksotiskā valstī – Dienvidāfrikā, netipiska vieta kurp doties, bet vērtīga pieredze. Visi apstākļi tur bija tādi, lai varētu ielikt bāzi, kuru pēc tam uzlabot, strādājot ar komandu. Pat ja kādā dienā nebija ieplānots treniņš, tāpat sanāca aktīva atpūta. Tas man palīdzēja veiksmīgi uzsākt pirmssezonas treniņu procesu.
Pagājušajā sezonā tika piedzīvotas augšas un lejas – kā juties pēc sezonas?
Šeit vairāk varam runāt par balansu. Vienmēr sezonas laikā ir augšas, kulminācija emociju ziņā, ir arī zemākie punkti, tāpēc jāatrod līdzsvars dzīvē, jāmāk atrast to motivāciju grūtākajos brīžos. Neteikšu, ka bija posmi, kuros neko negribējās, tā noteikti nebija, visu laiku domāju, kā uzlabot gan savu, gan komandas sniegumu.
Kas notika sezonas noslēgumā? Kāpēc līdzjutēji tevi nevarēja redzēt laukumā?
Šķiet, ka viss notika septembrī, izbraukuma spēlē pret Liepāju. Bija sadursme ar pretinieku, kur dīvainā kārtā guvu futbolam netipisku potītes traumu. Bija nepieciešami vairāki izmeklējumi, pie diagnozes tiku tikai pēc trešās pārbaudes. Ļoti nepatīkams brīdis, jo visu laiku šķita, ka nekas traks nav noticis, varēšu izskriet, izstaigāt un varēšu spēlēt. Tomēr izrādījās, ka labākā opcija bija likt punktu sezonai, lai ātrāk viss sadzīst.
Sezonā konkurēji ar Niku Sliedi, sezonu iesāki tu, bet pēc tam viņš izmantoja savas iespējas un kļuva par pamatsastāva spēlētāju, kā juti šo savstarpējo konkurenci?
Futbolā savas iespējas ir jānoplena, ja to izdari, tad esi pelnījis spēlēt. Man kā spēlētājam tas jāuztver profesionāli un jāpielāgojas. Mans darbs tik un tā ir pēc iespējas vairāk palīdzēt komandai, jo futbolā viss ir par un ap komandu, nevis individuālām personībām. Nav nekādu antipātiju, respektēju visus spēlētājus, visus treneru lēmumus. Savas karjeras laikā biju spēlējis arī kā balsta pussargs, vairāk gan jauniešu vecumā, tāpēc nokļūšana tur arī nebija pārsteigums. Šajā pozīcijā ir daudz vairāk jādomā, nebija grūti adaptēties un nospēlēt dotās minūtes šajā ampluā, uzskatu, ka nospēlēju ļoti labi. Pats sevi uzskatu par universālu spēlētāju, varu būt gan centra aizsargs, gan balsta pussargs. Domāju, ka katram spēlētājam jāspēj atklimatizēties jaunā pozīcijā, ne gluži no aizsarga kļūt par uzbrucēju, bet vismaz aizsardzības tipa spēlētājam prast spēlēt gan malā, gan balstā, gan būt arī aizsargam pēdējā līnijā. Modernajā futbolā ļoti bieži redzam, ka spēlētāji maina pozīcijas un sevi ļoti labi pierāda.
Kā vispār nokļuvi futbolā?
Futbolā sāku trenēties piecu gadu vecumā, tā bija mana inicatīva, ļoti patika spārdīt bumbu. Vecāki nolēma aizvest mani uz futbola skolu, tajā laikā Skonto akadēmija bija labākā valstī. Par to arī bija jāmaksā, jāpērk ekipējums, formas, arī dalība turnīros nebija bezmaksas. Soli pa solim arī nonācu tur, kur esmu šobrīd.
Ļoti agrā vecumā aizbrauci uz Itāliju, kā pieņēmi šādu lēmumu?
Pēc kāda no treniņiem pienāca klāt Skonto direktors un izteica piedāvājumu doties pārbaudīties uz Itāliju. Man tad bija tikai 15 gadi, uzreiz liels satraukums, bet piekritu. Devīto klasi vēl nepabeidzis un kaut kur jau jābrauc. Pirmā pārbaude man bija Bergamo “Atalanta” klubā – joprojām vienā no labākajām akadēmijām valstī. Nebija pārsteigums – tur atlasīti tika labākie itāļu spēlētāji, un ja atbrauca ārzemnieki arī viņiem bija jābūt ļoti augstā līmenī. Neuzskatu, ka sevi tur būtu slikti parādījis, bet kluba vadībai kaut kas nepatika, tāpēc tur nepaliku. Īsi pēc tam nāca piedāvājums no Dženovas “Sampdoria”: atbrauc, parādi sevi. Aizbaucot uz turieni pirmais kas iekrita acīs bija tas, ka pilsēta atrodas pie jūras, viss ļoti skaisti, tāpēc redzēju sevi tur paliekam. Iespējams tas man deva papildu spēku un motivāciju. Tomēr mani šokēji tie apstākļi, kādos bija jātrenējas – futbola laukumu grūti salīdzināt ar kādu no tiem, kas ir Latvijā, jo šeit nav neviena tik slikta laukuma. Pirmajā treniņā gandrīz izmežģīju potīti, bet kaut kā to visu izturēju. Varēju just, ka komandas vadība vēlas, lai palieku.
Kā tu raksturotu tur pavadīto laiku?
Itālijā uzturējos četrus vai piecus gadus, daudz ko sapratu, daudz ko apguvu. Tā ir neatņemama pieredze, trenējos ar augsta līmeņa spēlētājiem. Klubu sistēmā bija ieviesti noteikumi, ka jāizmanto jaunieši, tāpēc sanāca trenēties arī ar pirmo komandu, tur uzreiz kaifoju par to, ko redzi laukumā. Visi tur bija pretīmnākoši, uzmundrinoši un palīdzoši treniņu procesā. Nesapratu, kāpēc visi ar mani runāja, jo kas gan es tāds – atnācis no U-19. No treneru puses tieši pretēji, ja redzēja, ka neatdodu visus 100 procentus, tad varēja mani vairs nesaukt. Nācās cīnīties ar nogurumu, spītēt sāpēm. Mēdza būt tā, ka pirmās un otrās komandas treniņi notiek vienlaicīgi, pēkšņi kāds atskrien un pasauc spēlētājus uz augšu, bija jāspēj ātri pārslēgties – ļoti interesanta pieredze.
Pēc tam atgriezies Latvijā, nokļuvi Audā – kā no Itālijas var trāpīt Latvijas pirmajā līgā?
Tas vispār bija ļoti interesants stāsts. Mani izsauca uz jauniešu izlasi, paldies trenerim Basovam, kurš man uzticējās. Izsaukuma laikā mani uzrunāja aģents, kurš teica, ka ir piedāvājums spēlēt Latvijā, pievienoties kādam Virslīgas klubam. Pajautāju, kas par klubu, un uzzināju, ka jādodas uz Valmieru – piekritu. Tur gan situācija bija komplicēta, Latvijā ierados no Serie D komandas, kas skaitās amatieru klubs. Amatiera statusa dēļ man vispirms lika uzkavēties Audā. Paldies Uldim Pūcītim, kurš man uzticējās un palīdzēja man brīdī, kad bija grūta situācija. Ļoti daudz kritumu – no Serie D atbraukt uz Latviju, neatrast klubu, būt amatiera statusā – pilnīgs haoss. Valmiera bija labākais, kas ar mani varēja notikt. Soli pa solim un tikām pie čempionu titula, domāju, ka tas notikums bija rakstīts zvaigznēs. Sakrita viss, kas varēja sakrist, tas gads bija kaut kas nereāls. Neviens spēlētajs komandā nebija lieks, katrs atdeva savu daļu tajā visā. Būtībā izdarījām kaut ko neiespējamu. Iepriekšējā sezonā cerēju, ka būs iespēja iekļūt vismaz izlases kandidātu sarakstā, uzskatu, ka sevi labi parādīju, bet zvanu nesaņēmu. Tagad gan visas iespējas, būs jauns treneris, būs iespēja sevi pierādīt.
Pieminēji izlasi, bet kādi vēl ir tavi mērķi?
Esmu domājis par iespējām nākotnē atgriezties Itālijā, ja būs iespēja un piedāvājumi – kāpēc gan ne? Man tur joprojām ir daudz paziņu, kontaktu, labas attiecības ar to vidi. Ceru, ka kaut kad būs šāda iespēja – pēc gada, diviem, kaut vai uz īri. Patiesībā nebūtu pret došanos arī uz citām valstīm, galvenais ir braukt spēlēt augstākā līmenī. Šogad fokuss uz Virslīgu, novēlu sev un visai komandai cīnīties par katru laukuma centimetru. Pagājušajā sezonā bija daudz brīžu, kuros spēlējām individuāli, tas rezultātus nenesīs, jāsaprot, ka sasniegt kaut ko var tikai ar komandas spēli, komandas garu. Tas ir tas, ko es sagaidu un ja tas piepildīsies, tad būs arī rezultāts un Top 3 nekur neizpaliks.
