Valmiera FC ukraiņu leģionāri Romāns Jakuba un Ivans Želizko sarunā atklāj par piedzīvoto pēc Krievijas iebrukuma viņu dzimtenē, par to kā abi sadzīvo ar sekām ko ikdienu nes kara šausmas. Lai arī abi atrodas šeit Valmierā, viņu domas un rūpes ikdienu ir par vienu – par saviem tuviniekiem, par Ukrainu.
Ivans: Bijām Turcijā, treniņnometnē. 24. februāra rītā piecēlos, veicu rīta rutīnu pēc kā paskatījos telefonā, kur jau bija vēstījums no maniem vecākiem – “Mums [Ukrainai] uzbruka”. Iestājās šoks, nevarējām tam noticēt. Pēc tam jau vēlāk, kad sākām pievērsties ziņām, lasīt un skatīties, sapratām, ka tas viss ir pa īstam. Un tomēr, līdz galam tik un tā nesaslēdzās, jo likās, ka dzīvojam taču 21. gadsimtā, ka šāda situācija ir nepieļaujama.
Romāns: Joprojām nespēju tam noticēt. Jā, protams, realitāti apzināmies, bet to pieņemt arvien nākas ar grūtībām, liekas, ka no šejienes skatāmies uz kaut kādu filmu. Diemžēl, tas viss ir pa īstam.
No vienas puses mūsu tuvajiem ir paveicies, ka viņi dzīvo Ļvivā. Šobrīd visi no Austrumukrainas tur plūst. Paldies dievam krievu armija tur vēl nav tikusi, tai pašā laikā raķetes jau tur ir šautas – pa gaisu viss atlido.
Ja viņi [Krievijas armija] gribēs, tad turpinās apšaudīt. Viņi bija gatavojušies, jo visu labi zināja, kur kas mums atrodas – šos objektus arī nobombardēja.
I: Ar maniem tuvajiem viss daudz maz kārtībā. Mamma dzīvo te Ļvivā, te ārpus pilsētas. Tētis caur brīvprātīgajiem iestājās armijā.
R: Arī mani vecāki nekur nav aizbēguši, jo abi ir pakļauti karaklausībai.
I: Šobrīd mums tur ir izveidojusies situācija, kad katrs vēlas palīdzēt savai valstij. Pie iesaukšanas punktiem veidojas garas rindas.
R: Tieši gadījums ar manu tēti, kurš uzreiz atsaucās palīdzēt valstij, bet vēl nepaņēma, sakot: “Tu vēl atpūties – tautas mums pietiek, ja, kas mums ir tavs numurs.” Neredzēts skaits cilvēku, kuri gatavi iet aizstāvēt Ukrainu. Visi aizgājuši, kā vīrieši tā sievietes. Tikmēr abi mani vecāki, kā arī vecvecāki piepalīdz dažādos citos darbos, sniedzot palīdzīgas rokas humanitārā palīdzības nodrošināšanā, kas nāk no ārvalstīm. Kā var tā palīdz.
I: Pat paši mazākie bērni piepalīdz dažādos darbos.
R: Mans brālis ir 13 gadus jauns, jau pietiekami liels, bet ir vēl daudz mazāki, kuri paši piesakās palīdzēt.
I: Futbols ļauj mums nedaudz atiet no tā visa.
Kad atnākam uz treniņu vai spēli, tur mēs varam izlādēt savas emocijas, jo tā, katru minūti pienāk kādas jaunas ziņas, ir ļoti grūti. Kad esi futbolā paliek nedaudz vieglāk.
R: Pirmās dienas, pirmās nedēļas karā bija visgrūtākās. Mēs vienkārši nezinājām ko darīt – braukt tur vai nebraukt, kā palīdzēt, ļoti nesaprotama situācija bija. Ja vecāki ietu aizstāvēties, tad arī mums būtu jābrauc. Mūsu komanda ļoti palīdzēja, jutām atbalstu. Kluba prezidents jau pirmajā dienā pienāca pie mums un bija gatavs palīdzēt, ja tuviniekiem būtu nepieciešams atbalsts izmitināšanai. Šis atbalsts mūs savā ziņā nomierināja. Dievs dod, lai ātrāk tas viss beigtos.
Katru dienu sazināmies ar saviem tuvajiem, ir viegli ap sirdi dzirdot, ka viņiem viss kārtībā.
Tas ir Ļvivā. Bet mums ir daudz paziņu, kuri nāk no otras puses Ukrainā. Tur pat nav iespējas ar viņiem sazināties. Visi pārdzīvo. Informāciju nodot caur starpniekiem. Ir neziņa. Tur ir krietni bēdīgāk kā pie mums Ļvivā. Tur praktiski nekā nav.
I: Mūsu draugi futbolisti no Ukrainas komandām veido miniturnīrus caur kuriem vāc ziedojumus, kuri tālāk tiek novirzīti atbalstam karā skartajiem. Daudzi palīdz kā māk, bet nezinu nevienu, kurš aizgājis pa taisno karot. Ir arī jāsaprot, kad ņem cilvēku karot, ir nepieciešams laiks viņa apmācībai, kura mums šobrīd nav. Šobrīd vispirms ņem tādus, kuriem ir vismaz kaut kādas priekšzināšanas darbā ar ieročiem.
R: Zinu, ka ir tādi, kuri pieteikušies savu pilsētu aizsardzībā, palīdz blokpostu organizēšanā. Viens draugs futbolists, kuru satiku vēl Turcijas treniņnometnē joprojām atrodas tur, viņa mājas Ukrainā bija pašā kara degpunktā – viņa tēvs un brālis aizgāja karā, palika viena pati māte savā mājā, kura ilgu laiku nespēja tikt ārā no tām šausmām, līdz beidzot izdevās – 24 stundu brauciens līdz Ļvivai piebāztos vilciena vagonos kājās stāvot. Šobrīd viņa dzīvo pie maniem vecākiem, paldies viņiem, ka deva viņai pajumti. Viņa aizbēga pēdējā brīdī, pēc pāris dienām ap viņas māju jau krita raķetes, visu nolīdzināja. Cik zinu, šī drauga tēvs ir ticis arī ievainots un ievietots slimnīcā.
I: Zinām, ka šeit Valmierā ieradušies ukraiņu bēgļi. Esam pārmijuši pāris vārdus ar viņiem, prasījuši vai nevajag kā palīdzēt. Pagaidām viņi tiek galā paši.
R: Kā reiz pirms spēles ar Mettu, mēs gājām uz VOC ēst pusdienas un viņus pieņēma tur darbā – palīdzot ēst gatavošanā. Uzreiz pēc sejas vaibstiem atpazinām – 100% tie ir ukraiņi. Viņi mums gatavoja ēst, bet, diemžēl, mums uzvarēt neizdevās tajā dienā.
Kā viss beigsies?
R: Tikai ar uzvaru. Mēs uzvarēsim.
Visa pasaule redz cik saliedēta ir ukraiņu tauta. Mūs nenovērtēja. Viņi domāja, ka mēs visi aizbēgsim, bet notika gluži pretēji. Arī ar vienu mūsu armiju viņiem klātos tikpat grūti, bet tad pieslēdzās arī tauta – un tieši šīs savienības dēļ mēs izturējām, un pagaidām vēl stāvam, un, nešaubos, stāvēsim arī turpmāk, kamēr neuzvarēsim.