Niks Sliede – divus metrus garš Liepājas futbola audzēknis, kura futbola dzīves līkloči jau tīņa vecumā aizveda uz Rīgu, tad Tukumu un šobrīd 19 gadus jaunais centra aizsargs nonācis Valmierā. Futbola mākslu viņš turpina slīpēt šeit, un apzinās, ka priekšā vēl daudz smaga darba. Ar savu futbola dzīves stāstu dalās viņš pats.
Ar futbolu sāku nodarboties jau piecu gadu vecumā. Viss notika vienkārši – bērnudārzā tika uzrunāti bērni, aicināja uz futbola treniņiem. Nostrādāja bara instinkts un kopā ar draugiem nolēmām pamēģināt. Ja nebūtu devies uz futbolu, noteikti sava auguma dēļ apmeklētu basketbola treniņus, jāatzīst, ka arī mana mamma un vecvecāki jaunības gados aizrāvās tieši ar basketbolu. Jau no pirmsākumiem esmu bijis centra aizsargs, kā mani ielika šajā pozīcijā, tā arī tur esmu palicis.
Futbola gaitas uzsāku Liepājas futbola skolā, bet pēc tam pārcēlos uz RFS. Tā man bija iespēja trenēties ar Virslīgas komandu, lielākas iespējas progresēt, savukārt Liepājā nebija skaidrības par ilgtermiņa sadarbību, nezināju, vai būtu vajadzīgs viņu pirmajai komandai. RFS organizācijā arī piedzīvoju savus pirmos soļos profesionālajā futbolā.
Savu pirmo spēli profesionālajā futbolā atceros spilgti, Latvijas kausā spēlējām pret FK Auda – mana debija un izdevās arī gūt vārtus. Tajā brīdī bija fantastiskas sajūtas – centra aizsargs un uzreiz arī vārti pēdējās spēles minūtēs. Savukārt Virslīgas debiju atceros kā komisku atgadījumu. Sēžu uz soliņa, satraucies, domāju: ja nu man pēkšņi jāiet laukumā? Kas tagad būs? Ap 80. minūti bija veiktas trīs maiņas, iesildīties arī devās trīs citi komandas biedri, nodomāju: ka nu viss, laukumā šodien netikšu. Ārā bija diezgan vēss, tāpēc nolēmu iedzert tēju, minūtes piecas vēlāk dzirdu, ka treneri sāk apspriesties, ka varbūt jāiedod man iespēja. Treneris pamanīja, ka neesmu starp spēlētājiem, kas iesildās, bet tā vietā malkoju tēju. Sekoja jautājums: vēlies spēlēt? Protams, atbildēju, ka vēlos. Man tika dotas divas minūtes sagatavoties, jāsaka, paldies dievam, ka tā – nepaspēju pat sastresoties.
Iepriekšējo sezonu aizvadīju Tukumā – ļoti atraktīva komanda, viņiem patīk spēlēt skaistu futbolu, ir daudz emociju un pašatdeves laukumā. Komanda ir ļoti saliedēta. Ja skatāmies uz vājībām, tad mēdzām aizrauties ar uzbrukumiem, vienmēr vēlējāmies gūt vārtus, izcīnīt uzvaru, līdz ar to sanāca iekrist aizsardzībā. Tukuma komanda man vienmēr paliks atmiņā ar labām emocijām, ar labiem, ļoti patīkamiem cilvēkiem un kopējo atmosfēru. Tas manuprāt bija galvenais iemesls, kāpēc aizvadījām tik labus pēdējos divus apļus.
Spilgtākās spēles līdz šim? Par tādām savā karjerā uzskatu vairākas. Iepriekš pieminētā debija Latvijas kausā, pirmā spēle pieaugušo līmenī, kad ar FK Liepāju aizvadīju pirmās 90 minūtes laukumā, izcīnījām uzvaru. Ķirsītis uz kūkas noteikti ir pagājušā gada spēle starp Tukumu un Liepāju – bija liels prieks uzvarēt. Bērnībā vienmēr sapņoju, ka spēlēšu stadionā Daugava, protams sajūtas mazliet citas, jo spēlēju pret liepājniekiem, bet emocijas bija lieliskas.
Valmieru tā pa īstam iepazinu pagājušajā gadā, tā bija komanda, pret kuru nevienam nebija vēlmes spēlēt. Zini, ka tā ir top komanda, zini, ka pretī stāsies tehniski spēlētāji, arī viņu presings bija spēcīgs, komanda visu laiku skrēja, vienalga, kāds bija rezultāts – parasti tā nenotiek. Komandas mēdz nomest tempu, pēc diviem vai trim vārtu guvumiem, taču Valmiera apstāties negribēja ne mirkli. Nācās pretī likt cīņu un gribēšanu kaut ko parādīt, ne vienmēr tas sanāca.
Mans ceļš uz Valmieru bija vienkāršs, nebija arī daudz jādomā, viss notika ļoti ātri. Saņēmu ziņu par piedāvājumu – zinādams, ka RFS diezvai tuvākajā laikā tikšu pie spēles laika, un doties īrē nevēlējos, tāpēc šī komanda bija mana pirmā opcija. Braucu ar domu, ka varēšu cīnīties par spēles laiku. Ļoti laba komanda, kur uzsvars tiek likts uz fizisko sagatavotību, ir vairāk brīvības, treneri ļauj izpausties. Kolektīvs šeit ir lielisks, šeit nav lielu autoritāšu, kas liktu baidīties, izraisītu nepārliecinātību par savām spējām. Arī pilsēta ir skaista, bet salīdzinoši mazāka par Rīgu. Man tas ir liels pluss, sanāk vairāk sava laika veltīt futbolam.
Kolektīvā iekļauties bija vienkārši, šķita, ka vismaz pusi komandas jau pazīstu. Šeit arī spēlē divi mani bērnības draugi, ar abiem kopā spēlējām jau no bērnības – Klāvs Lauva un Kristers Volkovs. Šeit mani pagaidām nekas nav pārsteidzis, pilsētā esmu bijis vairākkārt, te esmu spēlējis gan ar jauniešu komandām, gan Tukuma komandu, kā arī Latvijas U-21 izlases sastāvā.
Šobrīd spēlēju vairāk, kā sezonas ievadā, bet neuzskatu, ka būtu izcīnījis vietu pamatsastāvā. Pēdējā laikā spēles laiks ir audzis, bet domāju, ka ar Robertu Veipu šī konkurence nav beigusies. Nebija viegli iegūt treneru uzticību, lai tiktu laukumā, bet zināju, ka viss, ko varu darīt ir trenēties, censties strādāt, atdot sevi un gaidīt iespēju. Tālāk jau viss atkal ir manis paša rokās, iespēja man tika dota, tik jautājums spēšu to izmantot vai nē.
Manas stiprās puses noteikti ir aizsardzības darbības, divcīņas, arī uzskatu, ka taktiskajā domāšanā esmu labs. Man jāturpina strādāt pie fiziskās sagatavotības, noteikti jādomā arī kā pielikt kustības ātrumā. Par to vai mana un komandas sezona būs izdevusies varēsim runā vēlāk: vai 3. vieta Virslīgā mani apmierinātu? Laikam nē. Tā lielā vēlme būtu kāds no Eirokausu grupu turnīriem, tad noteikti sezona būtu izdevusies. Latvijas kontekstā varbūt Virslīgas trešā vieta un uzvara kausā, bet arī tad nezinu, vai tas būtu pietiekami.
